Aleksandr, te jau tas moment...Tu jau vari sisties, kā zivs uz ledus, bet ja otram to nevajag, tad neko tu nevari mainīt, diemžēl!
Viena cerība uz pacietību, ka reiz tas otrs sapratīs - sadzirdēs, ja vien - NEBŪS JAU PAR VĒLU!

Lai pazītu otro cilvēku,nevajaga būt lielam psihologam.....
Pareiz,tas ir atkarīgs no tā,ko tu pats gribi,uz ko tu skaties...

Ir jābūt stipram cilvēkam lai vienkārši pagriestu muguru un aizietu,.
Lai visu kopdzīvi uzskatitu ka nebijušu,

Arti, katrs mēs saņemam - To ko esam pelnijuši!
Nu, vismaz tā saka, bet cīnamies un gribam ko labāku, skaistāku, foršāku, vai tad tā nav???
Jo viss apkārt viss ir saskaistināts - Tv, žurnālos, folmās un tas iespaido mūsu prātus

Tas gan,rutīns sākas kopdzīvē....bet tamdēļ jau tu dzīvo,domā,interesējies,kas abus var ievilināt,ieinteresēt jauns,negaidīts,kā arī ceļojumi,kas tevi atsvaidzinās un atjauninās iestingušās smadzenes,kas radīs interesi uz abpusējo kopdzīves vistuvākām saitēm.

...iet runa par to, kam tu to cieņu izrādi - tam ir jānopelna mana cieņa!

Tikai ar gadiem cilvēks saprot,ka ir kļudaini izvelējies dzīves draugu,partneri,
Sakumā jau viss ir škietami skaists,tīrs un balts,,..
Uzliktas milas rozā brilles,kuras nenoņem pareizo lemumu izvēlē,,

Zinu,jo vairāk rokos sevī,jo viss sarežģītāks kļūst un saprotu,ka ar maniem spēkiem vien ir par maz,lai atrastu to otru!

Cieņu izrāda,nevis pelna...Tā ir pirmā rakstura pazīme. Kā tu uzvedies,un kādas tev ir prasības.

Aleksandr, laiks iet un cilvēki mēdz mainīties, ieslīgt rutīnā un viss paliek pašsaprotami,skumji!

Pie visiem velniem triekts,
No acīm prom,
No sirds laukā,
Tu vienmēr atgriezies,

Nebaidies panākt uz viņas pusi -
Viņai pašai no ziemas  bail.
Viņai pašai šķiet
Sirds sasalusi

Ko tad ar sevi darīt,
Ko tad ar sevi padarīt?

Šodien vēl grib tām ļauties.
Vēlreiz pie krūtīm tev kļauties,
Rokām plecus skaut.

Tik daudz grib paspēt!
Neatlikt neko rīt...
Ko viņai ar tevi darīt,
Ko ar sevi padarīt?

Šai dzīvē viss liekas jau bijis.
Sniegs snidzis,lietus lijis,
Prieks ar sāpēm mijies
Kā diena ar nakti,
Vējš kokus locījis,  //// dzeja ne mana//

Minka, to jau tikai saprot - kad to visu pazaudē!
Bet cieņai arī ir viens varens spēks, tas gan, bet arī tā ir jānopelna, vai ne Aleksandr?!

minka,ja tu slēdz kopdzēves statusu,tad daudzmaz zini savu partneri,kāds/a viņš vai viņa ir...Tomēr kopdzīve nav domāta vieglprātīgajiem.

Aleksandr,-bet ja otram nav nekāda atbildiba?
Ja oyram ir pilnīgi vienalga,,vai ir jegas cīnities?ja otrs tevi /nez vai vispar ciena,,,/

Tur gan es tev piekrītu, Minka, pofigistiem dzīvojās vieglāk

Ja tu cieni cilvēku,un it sevišķi,ar kuru tu esi n-tos gadus pavadījis un dalījies priekos un bēdās,tad spēsi izturēt arī vēlīnākās sdzīves stundas.
Atbildība nemazsvarīgs faktors kopdzīvē.

Ja viens cīnās,nīst un dara visu iespejamo,,BET otram vienalga,pilnīgs pofigisms,tad pofigismam vienkāršāk dzīvot,

Be Ok,,ir cilvēks kas samierinas visu mūžu,,
Viss atkarigs no paša cilveka,cik ilgi spēj izturet,.,..

Varam raudāt par to kas bija --- jo dzīvi --- varbūt ari papriecāsimies par to kas būs---jo diemžēl citas vietas kur dzīvot mums nav...Zemīte ar stāv uz sliekšņa --jo esam saradūšies tik daudz ... ko darīs tā ..?? vai kāps pāri slieksnim ar mums visiem,vai bez mums...???

Minka, kā tu domā, cik ilgi cilvēks ir spējīgs samierināties ?