Nedomāju , ka dziesma ir par aiziešanu no šīs Pasaules... , drīzāk - kāds aizlido - no kāda , pie kāda cita varbūt ...

tam visam arī sienas nav par šauru...

Vēl jau saka,ka gulta pa īsu.

Tavai meitiņai paveicies

privātas vēstules publiskot nav smuki.....

Paldies par dzejoli , Andi ..., skan kā oda Maizei ...

Paldies , Sanita ..., viss Tev vēl būsss ! No sirds novēlu ...

Aivar , kotlešmaizīte - tā vēl mani nebij saukuši   ..., hmmm, garršīga lieta , bet - ēdamlieta , un mēs visi zinām , kas notiek ar pašām garšīgākajām lietām , kad tās tiek apēstas ..., tā ka - sorry , kkā nevilina ... Bet par zelta lietu - paldies ...

Ja vien cilvēks spētu apstāties

Briesmīgi...bet fakts...tāda nu ir tā mūsu dzīvīte....

Tā rodas vienaldzība. Ne jau mēs neredzam,bet apziņa ka nespēju palīdzēt ir mokoša

Tie,kuriem iet cik necik labi,tie paši par sevi parūpēsies! Bet kā ar tiem,kuriem tā nav?

Nu santina, kā lai zinu, ja tu pati nesaki?

Un kā Tu domā,kurus es ievēroju biežāk?

Santina, te ir ietverta dziļāka jēga .... ir jāsaprot tas, kas mēs bieži nenovērtējam to, kas mums ir ... un nav nekādas runas šeit par palīdzēšanu ...

Negribu to skatīties un dzirdēt! Es tāpat nevaru palīdzēt.

            Vai tad katrs kas uzrakstījis kādu rīmi jau par dzejnieku jāpieņem? Ja runa ir par Āriju Elksni,  Aleksandru Čaku vai Plūdoni, tad varētu vēl padomāt - kritizēt vai nē......

..Ireland...ari!

bez iemesla slavēt arī būtu neprāta darbs.. sakāps cilvēkam galviņā, ka šis jau pasaules slavens klasiķis un ar lielo talantu būs cauri..ppp

Kā man patīk maizes smarža,
Tāda aizgrābjoša ir!
Tad, kad esmu nepaēdis,
Kā tā mani satriekt var!

Paņemt rokā, taustīt, smaržot,
Tas tik ļoti patīk man,
Galva griežas reibuļos vai,
Tāda ģeniāla gan!

Kur tie tādi gudri bija,
Ņemt un šajo izprātot!
Tā jau tā kā elektrība,
Tik pat vajadzīgu dod!

Bet, kad esam paēduši,
Mēģinām tai pieskarties,
Interese strauji pazūd,
Tad nav šādas sajūsmas (!).

Redz, tā dzīvē ir ar maizi,
Redz tā dzīvē viss ar ir,
Kamēr kaut kas neiegūtais,
Tikmēr sajūsmas un grib.

Jāpacenšas visiem dzīvot
Tā, lai maize nepazūd,
Tad, kad paēduši esam,
Paliek sajūtas, ko kopt.

Tā ar mīlestību, darbu,
Tā ar draugu vēlēto,
Esam mēs kad paēduši,
Domājam lai vēl kaut ko.