Te bija viena *morāle* atspoguļota, bieži mēs steidzām mētāties ar personīgiem viedokļiem vienā vai otrā tēmā, bet nevēlēšanās savu viedokli pamatot, jo nav veikta *analītika*. Piedod par tik augstu salīdzinājumu. Drīzāk gribu pievērst uzmanību uz tiem *lielajiem* kritiķiem. Un jautāšu, vai ar saviem "negatīvajiem" viedokļiem neizrādām paši sevi? Savu pasaules uztveri, caur savu *rakstura* modeli! Kāpēc nespējam but draudzīgi? Mūždien meklējam ienaidnieku, vai paši ar sevi gadījumā nekonfliktējam, cenšoties izcelt, cik nu otrs ir slikts un uz tā foniņa pats liktos tas "labiņais"?...
Sonya, diskutēt ar tevi ir bauda, mans teiktais uz Tevi atiecās mazākā mērā. Gribētos, lai arī citi, pēc augstkolas beidzēji būtu ar padziļinātāku uztveri un subjektīvismu. Citādi, nereti liekās, tie kuri lasa *Lilit* žurnālus, īsti neizprot ko ir izvirzījuši jautājumos, atliek secināt, "augstskolās gatavo vienus "manipulātorus"...;D

Zvaigžņu kara autoram gan baigais klucis   Lūkasam kāds ir "palīdzējis" to puscūci uzražot. Vai tik Ne Dārts V.

Forši  

Cik noprotu, Tu nepiekrīti Daces rakstītajam?
Bet ja viņa piedod un turpina to darīt joprojām...........tam tā arī būt!
Kad būs tas pilniens pēdējais, tad arī viņa pati mainīs to............bet pašlaik
izskatās,ka viņa to vēl nevēlas!
Un tur neko nepadarīt!

Nevēlētos gan.............lai paliek vien tās jauās,gaišās atmiņas!

Tāds tādu sazatika- tas laikam no kadas Blaumaņa lugas sakāmais... Abo divi bijāt uz to spēli  krituši, nevis uz vēlmi sapazīties,

Tā taja ikdienā gadās, steidzam visām rast atbiles, bet *saistošo fakta* elementus necenšāmies saskatīt...
Protams mani piesaistija tās meitenes nedrošās kustības, kuras atālinājās tad pietuvojās. Pec dabas esmu atturīgs uz iepazīšanās uz ielām un peronām, bet kautkas mani pie viņas magnetizēja. Ta kā vīrietis būdams, nedrīkstēju sievieti atstāt bez ievērības. Nācās ķerties vērsim pie ragiem lai izdibinātu no daiļās būtnes viņas patiesos nolūkus...
Bet kad kāpu no vilciena ārā, pametu tai laipnu skatu un pamanīju uz sevi vērstu caururbjošu pilnu neapmierinātibas ilgu skatienu, ka pat gribējās tai pašā laika atgriesties pie šās un turpināt ceļu līdz Ķemeriem, kā man šī būtne jau bija atklājusi. Bet mana principiālā pieredze palika pie saplānotās turpmākās dienas grafika. "Ka jau saku, tramvajiem un sievtēm nav jēgas skriet pakaļ, kāmēr tās pašas nepārstās maldināt sabiedrību..."

jā, vairāk darītu blēņas:)

gribētu     tās ir visgaišākās, tīrākās atmiņas ..............  mēs no bērniem atšķiramies tikai ar dzīves pieredzi!

http://www.youtube.com/watch?v=Y9tnIuWNdzw&feature=related  -sajūsmu okeāns ...vai var ticēt tam ?.......................par dziesmiņu paldies !!!!!

laba dziesma  

Katram vecumam ir savs skaistums, savi plusi un mīnusi. Bērnība- tas bija skaists laiks, taču atgriezties taja negribētu gan- nu nebūtu vairs nedz interesanti, nedz tas prieks tāds pats - esmu pieaugusi..

Nu tad jau gan- saldējums nebija pie vainas...

nu labi, švaks laikam biju spēlmanis, bet saldējums bija reāli baudāms ;) Meitenei uz actiņām bija saules brilles un augumiņš tievi slaidiņa, grūti bija noteikt vecumu, vienīgi pēc dubsīša, tas izskatījas mazliet nosēdies līdz gadien 50, bet kāmēr runājām, mans skatiens kavējās pie viņas lūpiņām, tās man aizdomīgi gribēja teikt, ka tās palaidnīgi velk uz gadien 27 -32, tāpēc izdomāju atkāpšanās gajienu ar saldējumu, jo kad es to pajautāju, tā skrustojā rokas un uz zeltneša rotājās atbilde mana...;)

Tas ir iipass veelejums taadiem kuri paaraak haotiski!  lai izdodas!

Man , personīgi, arī nav skaidrs- kādēļ būtu nepārtraukti jākāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem  atkal un atkal, bet- jāņem vērā arī tas, ka cilvēki ir dažādi. Un situācijā, ko Tu aprakstīji , abas puses saņem kaut ko , kas katram ir vajadzīgs uz to brīdi. Bet, lai cilvēks attīstītos, mācītos- tur piedošanu ( pie-došanu!) nevajag- tur jādomā par izprašanu- kādēļ ta notika, kādēļ kāds rīkojās tā vai šitā.

A Tev neienāca prātā variants, ka jaunkundze vienkārsi neēd saldējumu? Bet pret kompāniju varēja arī nebūt viņai pretenziju? Liels čoms, bet šitāds , hmm, spēlmanis- tokš [pajautāt savādak vajadzēja.  

Saki- aizrunajos un ne tajās auzās iebraucu? Var jau būt, var jau būt... , bet , skaties- ar visādiem piemēriem nonācām tomēr tur, kur it kā stāsts paklusē- ka ne jau sociālais vai mantiskais statuss  noteiks cilvēka domāšanas, jušanas un tā sauktā garīga apvāršņa plašumu....  

es tev pievienojos Ilzīt un saku to pašu, es nekad savai laimei un sievietēm neesmu pakaļ skrējis un domāju, to nedarīšu. Esmu vienkāršs un nekā pārāku sev līdzās nemeklēju, kā piemēram, tikko uz vilcienu peronas, iesāku sarunu ar skaistu jaunkundzīti stilīgi ģērbusies, es jau arī, kā pēc oficiālas tikšanās baltā kreklā, melnās biksēs un kurpēs, pēc skata neikdienišķi, drusku vairāk kā ikdienā ģērbies, bet ceru tam nevajadzētu būt kādai ietekmei? Sarunai uz beigām piedāvāju saldējumu, mēģinot saprast vai vēlās turpināt ceļu kopā, atbilde bija, Nē.
Nu, ko, ja ne tad ne, paņēmu sev, no divām vājībām vismaz no vienas atteikties nespēju... (saldējuma))