Vainas apziņa ir stipra manipulācija- gan ar sevi, gan ar otru. Attaisnojums kaut kam- tas būs vieglākais ceļs, izskaidrojums- jau smagāks, bet vajadzīgāks. Ir jau tas moments- nu negribas mums reizēm uzņemties atbildību par saviem darbiem, labak ir tikai tos darbus sastrādat, lēmumus pieņemt.. Bet ir jāsaprot arī tas- katram ir tiesības kļūdīties, tas nav nekas nosodāms vai apkaunojošs, bet pienakums būtu- ja nu ir notikusi kļūda, aplamība- izanalizēt- kas tad bija nepareizi , un otrreiz tā vairs nedarīt.

apēd to laimi....

Re, jau maigāk palika   Es tak saku - vēsi

Sam takoj. Purčika bieds.  

A tur bilde nebija, kādi tie superpantalōni izskatās?

Nu Tu, vēsi, saprati... Tad ar pucē vaļā

Nepiekrītu ..., vārgs , nestabils - nodzertos , sevi žēlojot un gaužoties, kā tas vairumā gadījumu apkārt redzams  ..., izdarīt izvēli - tā ir stipro izvēle ..., lai kāda tā arī nebūtu ...

pizdec, nahuj, dirsā mati, kur tad romantika, tik par to vien muldat.. kuda mir kakijsa..

.....to jau var atrisināt....,ventilāciju izveidot.....,caurumotu sietiņu......

šitais labs, tiešām labs.. nomināciju pelnījusi..

Oj, tiešām.. Valdiņš atnāca..tik maziņš.., ka lupa jājem talkā.

Riteņbraucējiem drošvien noderīgas vai arī tiem, kuri bieži noraujās no meitenēm ar celīti pa mantību. Bet vai nebūs pa karstu, žipčiki noģībs. hmm

Raudāšana - tā ir tāda kā tvaika nolaišana, lai mūsu nervu sistēma  aiz pārslodzes "neuzkārtos" ka kompis reizēm. Ar dvēseliskumu un pastiprinātu garīgumu tam maz sakara, tapat kā ar spēju būt līdzcietīgam, līdzjūtīgam , u.t.t..Tapat- nu nav tā , ka neraudošie neko nejūt, vai nav spējīgi uz spēcīgām emocijām- ir . Tikai to izpausmes būs savādākas.  

..mans aprakstītais gadījums attiecināms uz lidojumu kā tādu,kur cilvēks ir ,manā skatījumā, vārgs- nestabils......

Vēsi, skuķi, bučo debesis ar dupsi, es atnācu!

A ko jau tik pieklājīgi raksti "aizmugures"? pē..Vai ta neko rupjāku nevarēji uzšņāpt?

nu traki ar tiem bābiešiem, čista no paša pieredzes.. a ko darīt ja bez viņām nevar..
http://www.youtube.com/watch?v=K2ffoFbcph4&feature=player_embedded#at=146

Bet kā tad Tavs aprakstītais gadījums - šajā kontekstā ...

Piedošana- ta ir viena no lielākajām spēlēm starp cilvēkiem, un arī nereti- manipulācija. Tas ir tā pa smuko- tu man nodarīji ko nepieņemamu, bet es būšu labāks par tevi un - piedošu( tb.- izlikšos, ka man tas nesāp, izlikšos- ka nepieņemamais ir pēkšņi tapis tīri vai pieņemams, izliksos, ka esmu nepamanījis to sāpi, u.t.t.).Automātiski - nostādot piedevēju pakāpi augstāk par pāridarītāju, baltāku un pūkaināku.Vai vajag? Manuprāt, nē. Just aizvainojumu, justies apvainotam, dusmoties, justies sāpinātam- tā ir , ne visai patīkama, tomēr tīri normāla dzīves situācija. Un tapat kā visam pārejam- arī šīm sajūtām ir sava vieta cilvēka emociju gammā. Slikti ir tad, ja cilvēks sāk palikt atkarīgs  un pārņemts tikai ar šādām emocijām- tas patiešām grauj. Bet ne jau otrā cilvēkā vai nodarītajā tad ir vaina- pašam ir jāizprot- kas un kapēc sāp tik ļoti, jaizprot otrs cilvēks- kādēļ viņš tā darīja. Un nekur nav teikts, ka jāattaisno padarītais, ir pilnīgas tiesības paliktr pie viedokļa, ka tas nav pieņemami un attiecīgi arī kaut kā savādak turpināt/ neturpināt saskarsmi ar otru .