Atvaino Enģelīt...cilvēki baidās no savu ilūziju augļiem, tieši pieņemšanā vairs nav baiļu, jo nav vairs ego.Bailes pašas rada bailes, un tādā vedā dzīvo.

Agresija ir jebkurā pretstatā...labs, slikts ...balts, melns. Bet bez balta nesapratīsi kas ir melns...pieņemot visu, mēs vairs nesčirojam , tobiš nesalīdzinam, jo salīdzināt varam tikai vadoties no savas pieredzes, bet visu mūsu pieredze ir ierobežota, tas būtu ... ir stipri nepilnīga...tieši tur veidojas konflikts un agresija jo viena nepilnīga pieredze strīdas ar otru nepilnīgu pieredzi.

Pēcīti, jāatzīst, ka tu esi visnotaļ erudīts, un pēc fizikas likumiem, tev noteikti ir absolūta taisnība, un ir arī cilvēki, kas ir sasnieguši šo pastāvīgās laimes sajūtu, bet būšu pilnīgi atklāta, cilvēkiem ir ierasts baidīties no lietām vai parādībām, kuras tie neizprot arī man.

Viva, pilnīgi iespējams, ka tev taisnība.  

Turpinot vēl domu...Jo ego ir ar lielāku blīvumu, jo spēcīgāks būs gravitācijas lauks lai pievilktu to ko tas vēlas, bet pievelkot to ko vēlas tas kļust vēl smagāms, un par eiforijas lidojumiem jau jāaizmirst...tad šākas tekstiņi ka laime ir mirkļos, jo ir aizmirsta pašsajūta ka laime var būt patstāvīga...ārpus laika  

Turpināsim...   zeme un debesis, kur te ir agresija. Konfūcieši arī uzskatīja, ka harmoniju veido tieši šie pretsati. Tu jau beigās pats nonāci pie šī atzinuma. Nu Ok tās ir viņu problēmas   , atmetīsim visu lieko...sevis pieņemšana tā tiešām ir harmonija, bet tā nekad nebūs pilnīga harmonija, ja tu nepieņemsi apkārtējo vidi tādu kāda tā ir, jo tā atkal radīs zināmu disharmoniju. Tas par šo tēmu, bet par līdzekļiem... teiksim, ja cilvēks, kuru tu mīli vai jūti eiforiju    būs nonācis milzīgās grūtībās, Tu taču darīs gandrīz da jebko, lai viņam palīdzētu...šeit varētu derēt šī teiciena daļa, ka Visi līdzekļi labi.

Kādēļ šādi vārdi...jo mēs spriežam no viena punkta (ego) uz visu pārējo  

Turpināsim...   kāpēc salīdzinās, jebkurš salīdzinājums veido pretstatu, jebkurš pretstars ir agresija, harmonija ir vienotībā....jūtām nav pretstatu tās ir vai nav...mīlestība ir pieņemšanā, bet nevis visa pārējā pieņemšanā bet sevis pieņemšanā, savas brīvības pieņemšanā atmetot visu lieko....un tiko būsim atmetuši visu, veidojas nekas...nekas un viss ir viens un tas pats kā visa sākumā ir beigas....laikam nedaudz ieskrējos  

...lai izdzīvotu - manuprāt .

Pēcīt, kā Tu domā, ko Makjavelli domāja teikdams šos vārdus?!    Jautājums paliek atklāts...  

Tieši tā! Viss ir harmonijā un visur mūs pavada Iņ un Jaņ, kas patiesībā arī veido to harmoniju. Piemēram: saule un mēness - ideāls pārītis! karš un miers/mīlestība! uguns un ūdens! Tevis pieminētā eiforija un akmeņi!!! Es laikam te tā kā tāds Pitagors, kaut ko gribu pierādīt   , bet nu man šķiet, ka "hočeš katatsa, umei i sanočki voziķ!"

Hmmm...labi centīšos izkaidrot tās frakciju lietas...Tā smalkākā frakcija ir šī eiforija kurai nav svara, kur viss ir brīvs nepiespiests un lidojošs, bet pie akmentiņi ir "es gribu", un tur jau sākas karš, tad padomā vai akmentiņiem būvētas attiecības būs spējīgas nonākt eiforījā, ja būs tad uz brīdi "es saņēmu" bet pēc tam....viss Pasaulē ir harmonijā.

Mīlestība ir sajūtas , kas nedefinējas , tās ir neatkārtojamas un katram savas ,

Ja? To sauc tikai vienā vārdā - eiforija? Vai Tu tomēr uzskati, ka labāk tomēr ir iepriekš minētos akmeņus pārlasīt?  

Enģelīt...vai Tu tagad nerunā par mīlestības eiforiju  

  mīlestība ir bez vārdiem, kur nu vēl to saprast, kad "jumts aizbraucis", rozā brilles uz acīm un bezsvara stāvoklis 50 cm lidojumā virs zemes!    BET kā tu domā? Jā vai nē? Tas taču varētu tikt frāzēts kā izaicinājums.

...ILGA, sagaidi rītausmu, pēc nakts vēja, ...viss būsss...

Mīlestību nav jācenšas saprast, tā būs jājūt...tāpēc viss kas tiek izteikts vārdos ir tikai bāla ilūzijas atblāzma   ceru ka nenobaidīju ar frāzējumu  

Karjerā nē   bet brīžiem rakt patīk    Beautiful Goodbye