Ai, tu samelojies ar nosaukumu!!!!
Es esmu.

Paldies, manai zīmei tiešām sakrīt !

Es tevi dievinu, tu skaista kā roze,tu proti skrāpēt un maiga būt, tu ieklausies visos vējos aiz loga, kur satiekas rudens un nakts tumsa. Dievinu tevi, tu esi kā uguns pavardā, kas mani sildīt prot, kā ragana no pasakas, kas mani nemanot ir piebūrusi sev.

   Es tevi dievinu, tu esi kā skaists brīnumputns, kas nolaižas uz pleca un dzied vienīgi man, kā melodija, kas ilgi, ilgi skan un iepriecina sirdi man.

    Es tevi dievinu, jo tu esi kā vīns, pēc kura man slāpst, tevi dievinu, jo tu man esi kā debesis, uz kurām paskatoties, acis reibst.

   Tevi dievinu un tavu kluso, samtaino balsi dzirdu sapnī, tevi dievinu, jo esi kā vīnoga salda vai skāba, kā dzeja, ko spēju saprast bez vārdiem, kā tā dzeltenā zīlīte, kas pie mana loga klusi pieklauvē agrā rudens rīta salā.Es tevi dievinu, tu skaistā sapņu roze mana, jo tu proti skrāpēt un mani pie sevis kā viltīga ragana pieburt.

    Ak, sieviete, tu mana izsapņotā roze, šajā brīdī lai arī tas notiek, tikai sapnī, kurā es metos pie tavām kājām un atzīstos tev klusi, ka atkal tavs vēlos es būt, jo tu esi mani nobūrusi.

Ilze Keiša

Uzzināju daudz interesanta par smaržām un to ietekmi.Mēs pat nevaram iedomāties , cik liela loma cilvēku attiecībās ir smaržu saderībai vai tieši otrādi - nesaderībai.Paldies par izsmeļošo rakstu.
Jauku dienu!

Mēs nedzersim nekad no viena kausa.
Ne ūdeni, ne vīnu, vairs neko,
Mēs kopā neredzēsim, rīts kā ausa,
Ne saules riets kā logā vakaro.
Es elpoju ar nakti, tu ar dienu,
Bet dzīvi mēs ar mīlestību vienu.
Pie manis ir vienmēr mans maigais draugs
Un tava jautrā draudzene — pie tevis,
Bet acīs tev nez kāpēc bailes plaukst,
Un nīcību šo — tu man esi devis.
Mazs satikšanās brīdis, īss un rets,
Tā sirdsmieru mums sargāt novēlēts.
Tik dzejā — tavā balsī dziedu es,
Es tā kā uguns stāvu tavos vārtos.
Tas ir tāds sārts, ko neuzdrošinātos
Nekāda šaubu aizmirstība dzēst.
Ak, kaut tu zinātu (neviens to nenoklausās),
Cik mīļas man ir tavas lūpas sausās.

          /A .Ahmatova/

nu re, vsmz vēl kāds izgaršojis to netveramo absinta fīlingu, tur ir sava veida procesa izbaudīšana, i šovs ar dedzināšanu, i izgaršošana, kas dod neparasti labu kaifu...

kolosāls raksts ,interesants ,biju ko līdzīgu lasijusi ,bet šis sniedz cita veida informāciju -paldies!

Uh...absints ir labais dzēriens..reti bet ar baudu izbaudu un vaenga ar tīkama

    ...........tādi esam....... !

Kāds atkal drīz dziedās - šurp grāmatas uz skolu ...

var gatavot ar iedvesmu, var ari nohalturet,jatikai edams.

Tāds ēdiens nesagādās baudu ne gatavotājai , ne tā baudītājam ...

Nekad .

tā kā es laikam neesmu īsti *moderns*, tad nemoku sevi ar  piespiedu gulēšanu, bet atdodu savu vietu sievietei.. skolā tā mācīja un mamma arī rājās, kad biju nepieklājīgs..p

nepiekrītu..  ir cilvēki, kuri arī pienākumu izpilda pēc labākaš sirdsapziņas.. un, ja tas ēdiens ir garšīgs, tad var vienīgi pateikties.. ))

Nezinu kā sauc to filmu,ko nejauši noskatījos pa Tv,bet tajā šis jautājums ir lieliski izvērsts augstā mākslinieciskā līmenī.Filma par to kā Rietumu sieviete ierodas Āzijā ar mērķi iemācīties izvārīt zupu.Ja tādu filmu noskatās,pilnīgi mainās ēdiena gatavošanas filozofija. Viva jau daļēji arī to ir pateikusi.

Nav nežēlīgāku vārdu kā "" nekad vairs "" , ja vien tie neattiecas uz  lietām, kurām ir vērts teikt šos vārdus , piem. - nekad vairs nesmēķēšu , nelietošu alkoholu, narkotikas ...  

Nekad īpaši nav paticis gatavot. Ko tad nu? Gatavoju tiešām aiz pienākuma un aiz mīlestības. Bet bez dusmām, bez īgnuma un citām negatīvām emocijām. Kaut kas līdzīgs vidusceļam sanāk. Domā, jiptīgs, ko-a?  

Hmmm, tas būtu kā? Kā pļekana pankūka?