Mežulim ir pie vienas vietas kā kurš izskatās ,,,,,,,,,,,,, galvneais , lai cilvēks būtu laimīgs ..............

kur..kur..tev tās pēdiņas..;) es tevi arī..pa īstam..;)

tie sarkanie jau smuki, bet es pat nostāvēt uz tādiem nevaru..uzlaikoju, veikalā papriecājos un eju vien savas čībiņas pirkt..:)

Jā , ir tāda attiecību dinamika.... Manā personīgajā pieredzē ir arī šāda epizode... Tas bija pamatīgs šoks, bet- neviena cita palīdzība no malas, pat no pavisam tuviem cilvēkiem  man nebūtu palīdzējusi tikt galā, tikai es pati varēju atrisināt to situāciju.

Principā,  vīrieši, kuri paceļ roku pret sievieti un bērnu nav nekādi vīrieši, bet stāsts jau  nav par to. Kāpēc neiet prom? Uz kurieni iet? Varbūt viena kā pirksts, bez ģimenes. Varbūt ir kauns no citiem. Neviens psihologs neiedos tādai sievietei jaunu dvēseli sakropļotās vietā un suns šajā stāstiņā ir vairāk metaforisks spēks - palīdzība no augšas, kaut kā tā.

...Nu jā  un tad tiek piedots...līdz nākamai reizei..un murgs turpinās...

Latvija ir maza, varmāka, ja tiek atrauts no sava upura, var būt ļoti viltīgs, lai dabūtu atpakaļ. pie mums nav pietuvošanās aizlieguma, kā ASV. Upura un varmākas attiecībās ir tāda lieta kā "Medusmēnesis"  Pēc piekaušanas seko periods , kur varmāka ir dikti mīļš un jauks, tad atkal varmācības epizode utt un tad šie periodi sarūk un paliek tikai vardarbība, kas salauž sievietes psihi.

Sāda situācija patiešām ir ļoti smaga  un nejauka.. Un arī tā ir , ka piekauj vispār bez iemesla- tikai tādēļ, ka tajā brīdī nav citu ko darīt.. Tas viss tā ir.. Taču- ja sieviete neko, pilnīgi neko nedara, lai to mainītu- tā ir viņas pašas atkarība.. ( mans otrais koments bija atbilde Pellei Pelitai- viņas rakstītais pēkšņi pazuda)...
Par to- nav kur iet.. Jā, pirmajā brīdī  tā vienmēr šķiet- nu ir vāks, neko nevar darīt, bet..- var savākt smadzenes čupiņā un - izdomāt-- nav darba- meklēt darbu , kad ir atrasts- noīrēt mitekli, meklēt kādu palīdzību , ja vajag..un tā- soli pa solim- sākot ar aktuālāko- atevišķu dzīvošanu, lai nenosit , elementāri... Tas viss nav viegli, nav patīkami, un jāsāk ar sevi- jāsaprot, ka es pati esmu pilnvērtīgs cilvēks un neviena problēma nav jārisinā varmācīgi, nevieam nav tādu tiesību- sist . Un tas pats ir ar emocionālo teroru- pašai ir jālemj- ja man tas nepatīk , es mainu savu dzīvi.

paldies par siltajiem vaardiem ;) tagad jau mazaak uztraucos :))))

Būs labi! Mēs par Tevi turesim īkšķus! Laimīgu ceļu! Pie tam ja zināma darba vieta,,,tad jau 80% ir veiksme, pārējais atkarīgs no Tevis... :     

Varmākas un upura saites ir ļoti ciešas, tās nav tik viegli saraut. Vēl jau arī sabiedrības attieksme - ja jau sit, tad ir par ko, bet sit jau par zupu, par izbērtu sāli, par nepiešūtu pogu utt.

...Un protams, gribas sapurināt tādas sievietes, lai taču vienreiz atmostās...par sevi un par bērniem jādomā, nevis jācieš...Nekad nesapratīšu!! Droši vien psihologs atrastu paskaidrojumu, kāpēc tā tieši notiek...kāpēc ļauj sevi pazemot...

ir, bet taa un taa satraucos

A proporcijas kādas? Cik tomātu, cik mārrutku un cik tomātu?    

Cik sapratu šis stāsts ir vienkārši aicinājums padiskutēt par varmācību kā tādu no vīra puses.. Krieviem ir paruna - esļi bjot, značit ljubit...mūsu mentalitātei  un ne tikai - katrai sevi cienošai sievietei ,(un arī vīrietim, protams) galīgi nepieņemama lieta. Nezinu, bet laikam sociālie darbinieki, to pārzin vislabāk, kāda situācija ir pagastos, pilsētās ģimenēs..Tikai nekļūdīšos, ja teikšu ka krīžu centri eksistē un sievietes ar bērniem tur arī mitinās, līdz kaut kas atrisinaises viņu dzīvē. Bet cik tādas, kuras pacieš...Tikai jautājums -kāpēc? Naudas dēļ? Kauns atzīties? Negrib lai citi uzzin? -viss ir iespējams. Pats trakākais - To taču redz viņu bērni, kuri izaugs ar psiholoģiskām traumām...Kas tur labs var būt? Problēma pastāv un darba šeit ir daudz, gan sociāliem darbiniekiem, gan psihologiem, gan sabiedrībai arī - nebūt pasīviem un vienāldzīgiem.

ļoti daudzām nav kur, nav arī atbalsta grupas, kas palīdzētu, sievietes gadiem cieš varnmācību, un tu nenoticēsi, cik daudzās, ārēji pieklājīgās ģimenēs valda varmācība. Manu draudzeni terorizēja viņas vīrs - rokas jau nepalaida, bet psiholoģiski - Tu esi muļķe, , Tu esi nejēga, tu nekam nederi, ar tevi varu gulēt tikai es, citiem jau arī uz tevi nestāv. tava pakaļa ir noļukusi utt. viņai tiešām nebija kur iet, tikai kādu mirkli atpakaļ viņa izšķīrās, bet rētas ir neizdzēšamas.
Sievieti var piekaut līdz nāvei arī par mazāku grēku kā pārsālītu zupu.

ja ir konkreta darba vieta tad nav parko uztraukties.

Kā tad viņa nav pieņēmusi- žoklis lauzts, jau sadzijis, , ribas lauztas, pļauka - svaiga, un viņa pat nedomā vākt mantas un iet prom. Vecis izgāž zupu, viņa - uzkopj, vēl cenšas neraudāt- lai nekaitinātu šamējo..loģiski- jo savādāk viņš sitīs... " Ar noletības izteiksmi sejā...."- tas vien ir ko vērts...
Normālai, adekvātai sievietei pietiktu ar vienu reizi, kad vīrietis censtos viņai iesist- un vēl ar kādu motivāciju- zupa par sāļu..Būtu laulības šķiršana, mantu savākšāna un iešana prom, vienalga kā un uz kurieni.. Sitas sievišķis ir tīrākais upuris, un savas problēmas viņa nerisinā pati- šoreiz pa rokai pagadījās suns, citreiz- būs  kaimiņš, citreiz garāmgājējs, bet - ne pati... Tur ar iemīļēšanos nav sakara, tā ir atkarība.

Mārutki, ķiploki, tomāti.

Viss jau būtu dikti smuki un labi, bet.. sieviete jau ne saprata, ne atrisināja savas problēmas- kādēļ vīrs viņu sita, kādēļ viņam vispār doma tāda bija pieņemama un tādas izdarības- iespējamas, ..kādēļ viņa izvēlējās par vīru šādu- varmācīgu cilvēku un kādēļ- piecieta to štelli... Nu nevarēs tokš visu mūžu staipīt līdz suni-slepkavu... Un dzīvniekam arī sačakarēs psihi...Dotajā brīdī- būs nākamais vīrs un stāsts , varbūt ar niansēm, bet atkārtosies...