es klipu neredzu,bet izlasot taas rindinhas...

Bet es jau neapdziedu vientulību , Una ..., vnk saku , ka kāds kaktiņš ir jārezervē savai būtībai , lai nepazaudējas pūlī ...,
vnmēr jābūt mājām - kur atgriezties ...

nu nav tur nekā skumja, tikai ziema nāk un laiks krāsnis kurināt

Cilvēks nav vientuļa sala , viņam vajag līdzcilvēkus blakus , tos aizdzenot , var sanākt  , kā dzejnieks saka ...

Atkal skumjas...gan paaries,nekas uz vietas nestaav!

Mērfija likumus vēl neviens nav atcēlis ... , sevišķi  - ceļu jomā ...
Arī Tev -  lai jauks rīts !

Dagnij...man prieks,ka saprati!

Es vienmēr domāju, ka ziediem ir jāpaliek tur, kur viņi zied.

...Lai pieturētu foršu vīru--visi līdzekļi labi!!!
....     

Nezinu,vai narkotikas mainas?

Jauki jums sanāca bet...ja ir vēlme iet, tad jāiet, lai gan, forši sajust, kad Tevi kāds nelaiž prom

Tev pieder mana sirds
Un tev tā tic
Vai tu būtu vējš
Vai vēl kāds cits
Turi mani cieši ciet
Pat tad, kad vēlies projām iet

Vējš , tas ir tikai vējš
Un reiz tas stās
Kāpēc, kur un kad
Neviens to nezinās..
Ej, bet atpakaļ nāc tad
Rīt deviņos no rīta vai nekad

Ej, kur vēlies iet, skrien kur gribi skriet
Bet deviņos no rīta esi atpakaļ.
Bēdz ja vēlies bēgt, lec ja vari lēkt
Bet deviņos no rīta esi mājās..

Lai draugi smejas , lai
Es ticu tev
Kā var neticēt
Tam, kura nemaz nav..
Ej, bet atpakaļ nāc tad
Rīt deviņos no rīta vai nekad

Ej, kur vēlies iet, skrien kur gribi skriet
Bet deviņos no rīta esi atpakaļ.
Bēdz ja vēlies bēgt, lec ja vari lēkt
Bet deviņos no rīta esi mājās..

Un man ir bail
Ka reiz sētā ienāks kāds
Un izstāstīs
Ka tu esi izdomāts
Galds būs klāts un acis asaros
Kā katru rītu pulksten deviņos

Ej, kur vēlies iet, skrien kur gribi skriet
Bet deviņos no rīta esi atpakaļ.
Bēdz ja vēlies bēgt, lec ja vari lēkt
Bet deviņos no rīta esi mājās..
Bet deviņos no rīta gaidu mājās..

Jā , Dagnija ..., es arī to esmu ievērojusi - ar gadiem pieaug vēlme pēc pabūšanas ar sevi , es to nesauktu par vientulību , bet kontaktēšanos ar savu būtību ..., analizējot iespaidus no kontaktiem ar pasauli ..., pārvērtējot , kas pieņemams , kas ne ...,
tāds kluss dialogs ar sevi , pēc pasaules kņadas ...

........nu par bara cilvēku es sevi nesauktu--taču vientulību neieredzu,!,,,,,esmu komunikabla.....bet ar katru gadu arvien vairāk izjūtu vajadzību pēs savas privātās telpas....ne vientulības,..bet vietas,kurā ir man svarīga pasaule-mana vide.-..manas krāsas,manas puķes,mans haoss-tas viss man ir svarīgs.....es ielaižu tajā arī savus draugus,bet tikai kā viesus......viņiem ,aizejot-tas pieder atkal  tikai man vienai!
.....vieta,kura pieder man un tikai man vienai----ir tikai kāds Dvēseles nostūrīts,kurā netiek ielaists neviens,....un nekad!

Tā ir , Meitene ..., gan jālaiž pasaule sevī , gan - pasaulē jāiet ..., tomēr vnmēr paturot kādu kaktiņu , kur pabūt vienatnē ar sevi ...

man ir svarīga mana telpa.....man patīk jautrība un draugu atnākšana, bet tik pat labi man patīk būt savā telpājo tur es jūtos droša....kā saka pabūt ar sevi, jo burzma nogurdina

Šķiet, ka ar lāzera tastatūras ienākšanu ikdienas dzīvē, beigsies žiglo īkšķīšu ēra.   

Divi mīloši cilvēki saprotas sajūtu līmenī , ļoti labi izjūtot otra tābrīža noskaņojumu un attiecīgi uz to reaģējot ...,
vnk pavērs savu radaru pret mīļoto , viņš pats izanalizēs abu tābrīža vēlmes un bez vārdiem koordinēs darbības ..., vai tie būs glāsti , vai vnk pieglaušanās , ļaujot mīļotajam atpūtu ...

O! Man patīk Koelju

ne

Nē!! Nedzīvoju, pielāgoju.