Es negaidìju tik dziļu domu gājienu un patiesībā, esmu ļoti dažāts. Beigšu rakstīt, izslēgšu i-netu un aizmitsīšu šo pasauli, pieslēgšos jau mājas idillei... Rīt no rìta aizverot aiz sevis mājas durvis, pieslēgšos jau ikdienas realitātei un tā, pie katras vides maiņas es pārslēdzos, bet jau atkal atgriežoties i-netā esmu pieslēdzies taij itkā tiko būtu to izslēdzis. Varu gadiem nedomāt par cilvēku, bet no jauna satieklt to, atceros visas sajūtas itkā rikko būtu atvadījušies. Ar šo stāstu dalos tāmdēļ, ka tu saki ka ņemu visu pie sirds, -gribēju pateikt, ka tā nav, bet lietas uztveru iedziļinoties, pat sīku detaļu kā smaržas un tā brīža gadalaiku. Dīvaini bet fakts. Arī citiem es iesaku uz lietām neiespringt, bet dzīve ir jābauda un jāizgaršo! Vai tu mami te bieži redzi? Ne tak, vai ne?37

Nē - viņās ir zemāk attīstītas būtnes  , tāpēc naturalizāciju viņas nepārcietīs .... lai jau dzīvo kā indiāņi rezervācijā ..

nav nekādas vajadzības ciest. Tu ciet tikai tādēļ, ka pats to gribi. Parakņājoties savā dzīvē, tu atradīsi daudz iemeslu tam, kādēļ tu ciet. Bet neviens no tiem nav īsts. Līdzīgi ir ar laimi. Vienīgais iemesls, kādēļ tu esi laimīgs, ir tas, ka tu pats gribi būt laimīgs. Tu pats izvēlies kā laimi tā ciešanas.

Viens no veidiem, kā mainīt savus uzskatus, ir pievērst uzmanību visiem saviem uzskatiem un noslēgtajiem līgumiem, lai mainītu tos. Ja tu tā rīkojies, tu otro reizi saasini savu uzmanību, bet šoreiz, lai radītu jaunu sapni — otrās uzmanības sapni.
Tu vairs neesi nevainīgs. Bērnībā tev nebija citas izvēles. Bet tagad tu vairs neesi bērns. Tagad tev ir iespējams pašam izvēlēties, kam ticēt, un kam neticēt. Tu vari ticēt jebkam, arī pats sev.

Paga , paga ..., vai šinī situācijā Tefff nebija jāmācās viņējā ..., ko ...

saldus sapnisus

Paga,paga...kaads citiem sakars ar Tavu privaato dziivi? Sabiedriibaa izejot neviens otram neko nemeera-Tu pildi funkciju...

Tagad tu zini, ka sapnis, kurā tu dzīvo, radies no tā, ka tavu uzmanību kādreiz piesaistījis ārējais sapnis un piepildījis tavu prātu ar daudziem un dažādiem uzskatiem. Pieradināšanas procesu var saukt arī par pirmās uzmanības sapni, jo tā laikā pirmo reizi tava uzmanība tika piesaistīta, lai radītu pirmo tavas dzīves sapni

Interesanti - vai viņus izdotos naturalizēt   ?

Esmu pilnigi viens jau3.5 gadus pec skirsanas. Nu ko es varu pateikt. Gribas plecu, gribas sarunas, gribas draugu, gribas acis un saprasanas.Par just sex es nerunaju. Gribas runat par svarigam lietam. Fakts gribas cilvecinu blakam.Gribu sajutu, ka kadam vajadzigs un kadam esmu vajadzigs. Tas ir labi un normali.EWA Saule ir normals cilveks, ja pacela so temu. Cau, Ewa !

Kādreiz, kad tev ir priecīgs prāts, tu kaut ko spēlē, esi laimīgs, glezno, raksti dzeju, spēlē klavieres vai kā citādi ļauj izpausties savai personībai, bērns, kas dus tevī, atkal pamostas. Un tie ir laimīgākie brīži tavā mūžā. Šajos brīžos tu esi tu pats. Tu neskumsti par pagājušo un neraizējies par to, kas notiks. Tu atkal esi bērns.
Bet ir kas tāds, kas visu izjauc. Mēs to saucam par pienākumiem. Soģis saka: "Pagaidi, tev ir pienākumi, tev jāizdara tas un jāpaveic tas, tev jāstrādā, tev jāiet uz skolu, tev jāpelna nauda." Pienākumi piepilda prātu, un tava seja satumst un atkal kļūst nopietna. Pavēro, kā bērni spēlē pieaugušos. Viņiem ir pavisam savādāka sejas izteiksme. "Es esmu advokāts." Un mazuļa sejas izteiksme mainās, viņš uzliek pieaugušā masku. Tādu, kādas var redzēt tiesas zālēs. Mēs vēl aizvien esam bērni, bet mēs esam zaudējuši brīvību.
Brīvība, pēc kuras mēs tiecamies, ir brīvība būt tiem, kas mēs esam un izpausties. Bet pavērtējot savu dzīvi, mēs pamanīsim, ka vairumā gadījumu mēs kaut ko darām tikai tāpēc, lai patiktu citiem. Mēs pat necenšamies dzīvot savu dzīvi un patikt sev. Lūk, kas noticis ar mūsu brīvību. Deviņdesmit deviņi procentu cilvēki ir pilnīgi pieradināti.
Ļaunākais ir tas, ka lielākā daļa cilvēku paši nemaz neapzinās, ka nav brīvi. Kaut kas mūsos klusi čukst: "Tu neesi brīvs," bet mēs nezinām, kas tas ir un kāpēc mēs neesam brīvi.
Cilvēku nelaime ir tā, ka viņi dzīvo, neapzinādamies, ka pār viņu dzīvi valda soģis un upuris, tāpēc viņiem nav izredžu kļūt brīviem. Pirmais solis ceļā uz brīvību ir saprast, ka tu neesi brīvs.

Nu , govis tikpat kā daudzi krievi - nekādīgi latviešu valodā neieborējās ... nu nepielec viņām - un viss   ..

Mēžā jau es nedzīvoju,bet uzturoties sabiedrībā ir daži likumi jāpieņem.Un man ir svarīgi,vai citi mani pieņem vai nē.

Gribēju teikt - okupējuši ..

Saki nē, kad tev tā gribas teikt. Saki jā, kad tev gribas teikt jā. Tev ir tiesības būt tev pašam. Un tu vari būt tu pats tikai tad, ja centies rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Pretējā gadījumā tu noliedz savas tiesības būt tev pašam. Tev nav vajadzīgas dziļas zināšanas vai filozofiski jēdzieni. Tev nav svarīgi, vai citi tevi pieņem, vai nē.

Nav vis mūsējā - Krieviju neesam vēl iekarojuši ..

Eiii, a kā ar Tevi paliek -
Tu respektē viņu tiesības izteikties dzimtajā valodā savā teritorijā ..., ?
esi iemācījies mū valodu ..., Kuku    

KAijiņ,smadzenes izučeņiju ņepodležit.