Visiem ir sava balss - jāprot tik saklausīt !  

vēl ir laiks -
rudens krāsiņas sevī krāt ,
pa lāsei , pa lāsītei vienai !
pēc - taupīgi pasmelties ,
vakarus iekrāsot tos -
................... vistumšākos .

                  
Vēl ir laiks - krāsiņas sevī sakrāt !

zirneklīts audējiņš, kaut vīriņš šis sīks,
ar Guniņas vārdiem, izsakās darbiem !
- zirnekļu tīklos vijies ir laiks,
rudenīngs šis, pieskāriens maigs !

Rudenīgs pieskāriens   

Paldies par skaisto dziesmuci , Raivo !  

... vienmēr pasaulē kāds
sauc kādu citu -
................... prātu jauc !
sirds atbalsī savā Tu ,
.................. ieklausies -
lido tam līdz !
ja vien viņu Tu -
.............   ļotiļoti !

Kļūstu laikam vecs .Nekas vairs nespēj pārsteigt vai izbrīnīt šajā pasaulē .

Skaistākais stāsts ir te !    

50/50 .Prātam oponē sirds.

Vēl ir laiks !

Modinātājs galvu jauc.
Sunene - uz parku traukt.
Ķeru siksnu,ejam ārā.
Velns parāvis,sauss zem kājām.
Balta sarma,lapas čaukst.
Tagad lapas prātu jauc.
Gribas vienu paķert mājās!
Sārta,brūna ,dzeltena,
Bet mājās balta kafija.
Viss,ko gribēju jums teikt,
Jāsteidz savu rūpi veikt!
Lai Jums diena veiksmīga
Un tai laba atskaņa!

...klīst pa debesīm
kad Mēnestiņš pilnā ,
uz planētas Zeme -
visādi brīnumi notiekās !
naktī reiz tumšā
spoži dzeltena lapa -
lidoja kafiju padzerties ,
uz palodzes kura kārdinoši ,
spožas aiz loga rūts -
...................... smaidīja...
nekur tālu ne - tika !
peļkē slapjā tā krita ,
dzeltenā lapa -
kafijas kārotāja ...
ilgi par viņu smējās !
burbulīši nerātnie -
kafijas krūzē uz palodzes ,
aiz loga stikla ...  

Reiz lasītu pastāstiņu , atcerējos...  
Kāds vīrs mežā ieraudzīja savvaļas zirgu un paņēma to pie sevis.
– Ohooo! teica kaimiņi. Kā gan tev paveicās, ka esi dabūjis tādu smuku zirgu!
– Figviņzin ! paveicās man vai nepaveicās – viņš atbildēja.
Viņa dēls sāka šo zirgu iejāt, tas satrakojās un nometa dēlu zemē. Dēls salauza abas kājas.
– Ah, kāda nelaime! – šausminājās kaimiņi – cik slikti!
– Figviņzin ! nezinu, slikti tas vai labi – atbildēja vīrs.
Drīz sākās karš un visus karam derīgos vīriešus iesauca armijā. Vīra dēlu atzina par nederīgu karadienestam, bet kaimiņu dēli devas karot un gāja bojā.
– Tev gan ir labi, – žēli novilka kaimiņi, palikuši bez dēliem. Tavs dēls palika dzīvs, laimīgais!
– Figviņzin ! – kā parasti..., noburkšķēja vīrs.

Figviņzin ! gaida mūs dzīves kas labirintā -> aiz pagrieziena kārtējā..., dažreiz tas - šķietami sliktais ! ilgi sapņotajam lidojumam ir ->starts !  
Figviņzin ! atstāj vnm logu - puspavērtu ...  

Robšits tagad ir zigis zigis? Atkal profilus maina un vārdus? To pogu atradi, nospiedi, lai Ingrīda uzreiz atpazītu?Maladec!

Jā, apmēram uz to pusi ir!

Kuku..man aizdoma, ka šis gudrinieks arī pasauli radīja septiņās dienās, spēlējoties ar diviem rādāmkociņiem  rokā

Pilniba piekritu.Bet lai,to saprastu ir japakustina smadzenes.

Lai arī pirmajā bildē uz mani raugās ēdelīgais pilnmēness,man pavisam noteikti vēlme ietērpt to citā tēlā šoreiz.Un tātad..
..Reiz kādā vakarā saimniece saslaucīja miltiņus.. iejāva kazas pieniņā..  izcepa kārdinošu kukulīti un uzlika uz palodzes dzesēties Bet ko šis?Nolec no palodzes un tālēs tālajās vien dzeltenu pēdiņu uz palodzes atstājis..
Ripu rapu pa taciņu
Ripu rapu pa celiņu
Prom,prom,prom no mājām
Ar tām ašām kājām..

Ko viņš tur satika?..Vēsture par to klusē,bet man kā vēsturniecei skaidrs,ka To  zin viņš un mēnestiņš
Bet saimniecei? Saimniecei morāle pie rīta kafijas krūzes- "Rīts gudrāks par vakaru!!!"Iespējams kafijas biezumos vēl palūkoties un sākt šaubīties vai bija tas kukulītis,vai bija kaza un milti,vai plītiņa bij iekurta..vai malka bija..un galu galā vai pati saimniece maz bija

Tā ir vēsture ...un ar to tikai var saprast samaitātības pakāpi un aprobežoto
intelektu ...lai varētu izteikties ...izrādīties.
Tas viss ir kaut kur ieklemmējies ...un paliek tādā līmenī kā tikko pēc
priekškara krišanas 90tos.
Nožēlojami ...cik esam iekšēji samaitāti un izrādām ... ka tādi esam

Pēdējā lapa.
Labrīt saule, kokā šūpūjoties teica vienīgā palikusī kļavas lapa.
Bet saule neatbildēja lapai, jo lapa bija par sīku , lai saule to ievērotu un sadzirdētu.
Lapa vēroja tuvējo logu, kur notikās rīta rosība. Tas lapai netraucēja šūpoties
vējā.
Padebeši novilkās melni jo melni, saulīte nozuda un negais nejaukais sāka kacināt
pēdējo lapu, nopūtīšu tevi , pietiks tev šūpoties manējos viļņos.
Te lapa sajuta, ka lido viņa loga virzienā, uz krēsla sēdēja burvīga būtne un
malkoja gardu rīta kafiju. Tas bij pēdējai ko kļavaslapa redzēja savā pirmā un
pēdējā lapas lidojumā, kā pēdējā lapa, kas atstājusi koku kailu ziemas saliem.

Gan jau iestàsies miers un visas vètras rimsies!

Nakts miegs dziedè

Siltums i puncim, i runcim, i vèl kaut kam