Vīrišķais un sievišķais, dievišķais un velnišķais vienmēr būs pretstatā un kontrastā, Maksīti.

.....lai paliek...

Fantazijas Engelis ....njaa ...
Fantazet vajag ...it ipachi   kad Divata ....    ...un lauties viena otra fantazijas realizacijaij ...izpildijumama un kaisligas baudas valdzinajumam ...
Mmm jauatjums ..Kapec tas engelis bilde ..taaa ar teim bailtajiem vaigiem ir tik baala ? ... ...nu es ceru ka   ka pec kaisles kopigas nakts bus mazliet dziveligaka sartaka ...   

ir labi......"Nekurzeme".....katram sava

Bet, protams!

Paldies,Tev ar!

Paldies par sarunu

Tad ja ronas kada ķimija tad noteikti izredzes ir lielakas,ka iemīlēšanas var pāraugt par mīlēstību....bet tā atkal tikkai mana doma....Ju skaistums,ko ieraugam pirmām kartām ir virsusējs, bet domas tas ir kautkas vairak,sapratne, simpātijas jau mazliet augstāka līmeni

O.. Jā!!!!

Āriene, šarms, personība- katra pati par sevi ir daļa no cilvēka, un var būt saistoša un interesanta otram... bet - tajā pašā laikā- kopā būšana un attiecības tiek veidotas ar cilvēku visu---nevis tikai ar to - jauko un tīkamo daļu.Un nekur nav kā akmenī cirsts, ka patīkama āriene, šarmanta attieksme , vai dikti  saistoša personība būs tās nozīmīgakās un svarīgākās daļas , kas palīdzēs veidot attiecības.. Var ieinteresēties par otru, jo viņs kardināli atšķiras no iepriekšejās pieredzes- tas ir saistoši, interesanti, taču- atkal  tā ir daļa no cilvēka tikai....
Skārlet- kuri Tavuprāt, būtu pareizie principi ?

Bet....ja nu viss sākas ar nevainīgu dialogu....viss sākas ar sarunu un ārējais veidols ir tikai pēc tam?

Aleksandr! Pamanīji, ka es esmu drusku nodalījusi bērnu spēles no pieaugušo spēlēm??

piekrītu, rutīnā iegāzties nedrīkst:)

Bet man liekas, ka pirmo gan pamana ārējo veidolu un līdz tam iekšējam es kad tiekam .....

Neiet runa tikai par ārieni,iet runa par cilvēku,kas tev paņem ar savu šarmu...ar savu iekšējo Es.

Teorija,kura gandrīz vienmēr nostrādā,bet ir balstīta uz nepareiziem principiem...

PATIESIBA no kurienes bilde

Pirmais, ko mēs visi pamanām un vērtējam  otrā cilvēkā- tā vienmēr būs āriene..Tas ir tikai normāli. Lai iepazītu cilvēku vairak kā minimums ir vajadzīgs kāds brītiņš laika- kaut vai īsai sarunai..Un , protams, ka mēs izceļam otrā cilvēkā tās īpašības, kas ir patīkamas, bet nepatīkamās cenšamies notušēt- ar domu- nu nav tik traki, ar to var samierināties, tas netraucēs...Tad , kad ir jau zināma pieredze- gan laba, gan ne tik laba- tad tas ārišķīgums vai āriene vairs nav tik princip[iali svarīgi, tad sāk domāt mazliet savādāk.   Tur jau arī slēpjas  tas interesantais- izprast sevi un otru.

Dari,ka pasai ertak.

Non,manos bērnības laikos pat iedomāties to nevarēja,kur nu vēl atļauties.....
Taisnā ceļā uz iestādi....