...bet tu nebaidies mīlēt!!!????

bet es nevienam neteikšu, ka neskatījos....Bija baigi labs!!!!

Kas tā rīga ir,kāds koka gabals,ja raksti ar mazo burtu?!!!     

Ritinj,ja iemeercot uudenii saak velties nost,tad notiiru!

...bet vienmēr tak nav jacenšas pierādīt ka neesi sniegbaltīte,vai rūķītitis,i't īpaši tādiem,kas to negrib saprast.

Pats 1. solis jau neder,ja nu man nestāv,negribas ielikt!...

Nav gan...., bet reizēm apnicīgi....

Tu esi kā marmors tumšā pilnmēness naktī, ne no šī gadsimta izkāpis. Tu esi kā dzejolis, trīs gadsimtus senāk sarakstīts, bet liecies tik tuvu, ka manas rokas var noglāstīt tavu dvēseles dziļāko stīgu. Tu esi glezna, ar vēstījumu tik neizprotamu, ka tevī trīsreiz apmaldoties var atrast sevi un tūlīt pat pazaudēt. Tevī ir tik grūti neiemīlēties, ka liekas to bezjēdzīgi pat nemēģināt darīt. Un es tevī iemīlos. Ne tā kā pieaugušie. Bet pa īstam . Patiesi un bez aizspriedumiem. Man ir vienalga kas tev mugurā, kamēr vien tu esi blakus. Kamēr vien es lieku tev smaidīt. Kamēr vien tu esi. Un tu esi.

Tavus smieklus man atnes septembra vējš un tie sapinas man matos. Manu domu labirintos ceļo tavi vārdi, tavas nopūtas un katrs tavs asaras piliens. Es dodos tevi meklēt ielās, laukumos un sētās. Man tevi jāatrod. Jāpanāk. Jāaptur, pirms tu pazūdi un es palieku viena. Ar sapņiem, cerībām un pārāk spilgtu atmiņu par tevi. Un es dodos mekēt tevi ar jaunu sparu.

Vai atceries vecos ķieģeļus omas laukos? Tos sarkanos un gaiši oranžos. Tos, kas viegli iegulstas tavā plaukstā un nav par smagu nest. Es redzu simtiem, tūkstošiem ķieģelīšu skaistās, vienādās rindās, salīmētus kopā ar smaidiem, glāstiem un asarām. Ar neizsmietiem smiekliem aizpildītas šķirbiņas. Ar neizteiktiem vārdiem aizlāpītas plaisas. Šis neaprakstāmi apšaubāmās rindas veido sienas, cita aiz citas, saplūstot un mainoties kā vējš drēgnā rudens vakarā. Līkums aiz līkuma, kamēr neredzi vairs kur tas sācies. Un vai vispār tam bija sākuma. Tādas, lūk, ir sienas, kas ved mani pie tevis. Tādas ir sienas, kas tevi ieskauj. Sargā. Un tajā pašā laikā attālina no manis. Šīs sienas atceras vairāk nekā tev būs ļauts uzzināt. Vairāk nekā prāts atceras. Bet tieši tik cik jūt viena pukstoša sirds.

Vai ir bijis arī savādāk? Es cenšos atcerēties dzīvi pirms tevis, bet tas liekas tik pat grūti kā atcerēties dzīvi pirms sevis, kas, starp citu, ir neiespējami. Un man ir neizskāmi bail, ka tu sapratīsi, ka tevi dēļ esmu ir gatava uz visu. Tikai ne aiziet.

..bet vismaz nav garlaicīgi,vai ne?!

Gan pats uzminēs.....

Vai..... cikreiz man tulkots ko patiesībā ar to esmu domājis..... pat pašam reizēm paliek interesanti......

Tūlīt nosūtīšu viņam tavas vēlmes

Kūkolīte, bija un obligāti.... bet man patika.

...tad jau ne pirmoreiz ar pīpi uz jumta,Jaani?!

Tad vismaz enģelis varētu....

Aizmiegot es sapņošu par mīlestību,
Lai tā manus sapņus saista.
Aizmiegot es sapņošu par tavu skūpstu,
Jo, no skūpstiem es kā ziedi raisos.

Atplauks mani sapņu ziedi tavā skūpstā,
Sapņi dzīvi kļūs - par īstenību,
Pamodīšos tā kā princese, no gūsta,
Sajutusi es uz lūpām tavu skūpstu...

...kāpēc šodien tāds skumīgs?

Ups.... atkal kādam tā gadījās.....

Eto mi uže prošļi

ņemsim vērā

pag, pag....man tač vakar tas nebija jāskatās ?