tādsun šitāds un viens    

          Nekad neesmu smēķējusi, nemaz neprotu to darīt.....

Bailes turot viņu ciet, teica taču. Laikam adrenalīna par daudz.

Ak, nelaimīgais, lāčuks! Tad tikai jāpārlaiž ziema lāčuku miegā. Nāks pavasars ar siltu saulīti un viss būs labi!

Uzmeklē kādu tikpat vientuļu pūkainīti ...

Ja būtu ar ko staigāt

Var Skārleta, var...Ja iekšēji jau ir daudz...

Jā, pastaigas mežā nomierina.  

Bail kļūdīties

Dvēsele nocietināta... Debesis aizlīmētas... bet ja acis ir Dvēseles spogulis, tad tas ir palicis dūmakains... un penāks diena, kad cilvēks pats SEVI tur vairs nesaskatīs. Labi, ja vēl kāds kaut kur klusā kaktiņā nenokautrējas izraudāties... raudāt nav moderni, mēs taču visi dzīvojam pasaulē, kur nav ne sāpju, ne skumju, ne asaru. Bet vienmēr pamana, ja kāds tomēr uzdrošinājies raudāt... un tad vēl nākas taisnoties, ka tas tikai no sīpoliem

dodies uz mežu, vai zooloģisko dārzu:)

....vai tad adrenalīna mūsdienās ar var būt par daudz?!

...izskatās,ka tu,Pūkkainīt esi apjucis un īsti nezini,ko izvēlēties....

Varbūt labāk nevajag.   Par daudz adrenalīna var būt par skādi.

Tāda dzīve. Vienam daudz, otram - nekā.

Par lietu- tādēļ, ka neesam piemēroti saģērbušies, vai vismaz " apbrunojušies" ar lietussargu. Slapjas kājas un drēbes nu nekādi nerosinās priecāties par svcaigumu un tīrību visapkart..
Par asarām-- ka  nu kurš, cits kautrējas, cits nē. Bet- asaras - tas ir ļoti personīgs un intīms brīdis- ne vienmēr gribas to afišēt un rādīt visai pasaulei.  

Izbaudīt katru mirkli....!!....tas man vēl jaiemācas!!!

Es izbaudu katru mirkli,vienalga,kads tas nebutu.

Man neskauž, bet arī gribas   kaut vienu.

nu un kā ar amerikāņu gandrīz obligāto smaidu,kas ir labi iestudēts-bet bieži neko neizsakošs