Tā jau ir, Viva, gadās...dvēsele jau pēc tam sāp..Tu gaidi, bet gaidas neattaisnojas..jo ir savādāk nekā ir patiesībā. Pazīstama situācija. Tāpēc saprotu.

Lauma , tā gadās ..., tā vnk gadās ...

Ahoi , Albert !
Tā tam būs būt !   

Nedzīvojam jau Āfrikā , ViVi ..., arī Antarktīdā - ne ..., tepat vien - Amigoslendas maliņāāāā ..., tāpēC .
Tevi gan te tik reti redz iegriežamies ...

Man,noteikti vajadzetu sakarigu virieti,uz kuru es varetu palauties,un butu drosa ka es esu vina vieniga.

Nav sliktuma bez labuma.Tagad tu redzeji isto cilveku.Un kludu nepielaidisi,sava izvele.

kādi varētu būt padomi/ieteikumi?

Tad ir jāsāk ar to, ka definē- kas ir pārmērīga... Vienam šķitīs, ka uzmesta lūpa jau ir kaut kas nenormāli , citam tā robeža būs- duncis ribās, vai Otello cienīgas izdarības.   Pārmērība - tā ir galējība, kas , protams, izpaužas savādak, nekā mērena, vai mazliet, mazliet... Taču visas - ir dabas dotas, katram konkrētam cilvēkam.

Tēma pasmaga, taču ne viss ir tik bēdīgi. Ir tāda lieta, kā adopcijas līgumi--- ja ņem dzīvnieciņu  no patversmēm, klīnikām, pagaidmāju saimniekiem , un šādu līgumu  var sastādīt arī privāti -  atdodot dzīvnieku kaut vai savam kaimiņam vai draugam.. Līgumā tiek uzskaitīti gan pienākumi, gan aprakstītas tiesības, gan atrunātas dažādas situācijas, kas var notikt.. Protams, ar visiem kontaktdatiem par abam pusēm. Neviens neliek atdot dzīvnieku aizdomīgam tipāžam, vai- neuzprasot telef. nr. , adresi, citu info .Un vēl jo mazāk- nepilngadīgam cilvēkam, ja nav konkrēta vecāku  apstiprinājuma, ka - jā, dzīvnieks tiek ņemts apzinoties visus momentus, kas ar to ir saistīti.
Tā nebūs 100% garantija tam, ka ar dzīvnieku nekas slikts nenotiks, tomēr- tā būs iespēja kaut vai minimali būt lietas kursā par notiekošo un iespēja iepazīt toposos saimniekus un lemt- dot viņiem dzīvnieku vai nē.

Paldies.  

bieži vien mēs citus mēram pēc savas mērauklas...  

arī tev jauku šo dieniņu

Ir cilvēki, kuri var teikt lielu paldies tiem gēniem, ko saņēmuši no vecākiem- laba ādas elasticitāte, normāla vielmaiņa, u.t.t..
Taču ir viens liels " bet"- līdz 40 gadiem ādā var arī nenotikt lielas pārmaiņas, jo hormonu līmenis ir daudz maz stabils, cilvēks var ievērot veselīgu dzīvesveidu, normālu miega ritmu, visu pārejo... taču pēc 40, ap 50- patīk vai nē, sāksies šīs izmaiņas - gan organismā, gan - attiecigi arī- ādā. Ļoti reti ir  sastopami cilveki, it sevišķi - dāmas, kuras arī krietni cienījamos gados saglabā svaigu, gludu ādu, nelietojot neko no kosmetologijas piedāvājumiem.. Pārsvarā tās ir  dāmas ar tendenci uz apaļīgumu un kombinēto ādas tipu.
Un šīs izmaiņas jau skar ne tikai sejas ādu, tās ir manāmas visur-rokas, kājas, mugura...

gribi teikt ka pārmērīga greizsirdība ir normāla parādība?

Ne pazīme, ne slimība. Normāla, dabas dota spēja just .. atbildes reakcija uz kādu noteiktu kairinājumu..

Tas  ģenētiski varbūt ir noteikts un vēl dzīvesveids nav mazsvarīgs faktors.

ja būtu dzīvnieku reģistrs.kaut ar čipiem-un dzīvnieki klīstu apkārt -varētu piemerot sodus,jo klainojošu dzīvnieku nudien ir daudz

Vēl piebildīšu tomēr...ka mums sievietēm arī gribas lai mūs mīlētu un atzītu..Vispār teikšu ka mīlestība -tas ir liels darbs..pirmkārt, jau ar sevi..Un attiecības ir jākopj. Abiem.

laikam nepiekrītu,varbūt ūdens bija savādāks.bez hlora,arī mazāk bija centrālapkures-āda nekļuva tik sausa,katram ir jāzina sava robeža-diez vai tagad kāds mazgā seju ar ziepēm,bet protams arī nevajag pārspīlēt-jo industrija un marketings pa reizei ir uzbāzīgi