Visi savā ziņā esam īgni,tikai vieni godīgi īgni,bet otri divkosīgi īgņi.

Smaržo pēc dilēmas.

Piekrītu pūkainam lāčukam.

Sapratu jau sapratu ka punkti jāvāc

Ezītis stāv uz celma un bļauj: Es esmu stiprs, es esmu stiprs...
Pienāk lācis un nogruž no celma, bet ezītis uzrāpjas atpakal un saka: Esmu stiprs, bet viegls

naudu nopelnīt nevar. tas ir neiespējami. naudu var tikai iegūt, kādā citā ceļā. un nemaz nešķebina.

viss patika ,viss skaisti ! tikai, lai atkal neparādās tā vēstulīte ,kurā rakstīts -šodienai ,tā tomēr ienes satraukumu jebkurās attiecībās .................

pareizi, nav ko slapināties tik bieži, ja mazliet pagaidīsi, netīrumi piekaltīs un paši nokritīs

es gan labprāt kāda arābu šeiha dzīvi padzīvotu, vismaz kādu nedēļu

liga...un ko tad tu vēlējies?....lai es rakstu romānus? man vismaz ir norādīts autors (protams ja ir).....un par to , ka šādu domu graudu ir ieteikuši vairāk par tūkstoti lapas apmeklētāju.......arī der padomāt, jo to neviens nav parakstijis kā savu..... ....nu nekā personīga

...a kas tev liedz?

Kāpēc otram būtu jāatbild par , visumā, pieauguša cilveka izvēli- slīdēt, neslīdēt, iet , neiet?

no rīta ceļos, aunu kājas - skatos, tās jau apautas

ja vakarā iedzer vienu glāzīti - būs laba apetīte vakariņām.
ja iedzer divas glāzītes - būs priecīgs garastāvoklis
ja izdzersi pudeli - būs dvēseles svētki
ja izdzersi litru - būs viss iepriekšējais kopā, tikai tu to neatcerēsies no rīta

Šitā jau tas drīzāk pēc karadarbības plāna izklausās vai piedraudēšanas, nevis- pēc laimīga cilvēka  

Nu- ja dikti patīk pašam tā grāvju būšana- tad gan- tik uz priekšu.. Ja - ne visai- derēja mēģināt sevi kaut kā koordinēt un savākt- tuvojoties ielas malai.

Abet nevajag otru aplaimot, un vēl ar domu- re cik esmu labs un dodu otram laimi..Jo ne jau tā īgņas labsajūta vai laimes sajūta ir galvenais, bet paša apziņa- tu re kāds es ērglis., c ik es esmu labs... es dodu...viņs- ņem... Un tagad - esi tik laipns, un jūties laimīgs, jo es tev to devu.. Galīgās auzās šitā var iebraukt-- īgņa nejūtas laimīgs, jo neko nav prasījis, lai dod, devējs- jūtas aizvainots, jo nav novērtēts..Kā tad tā..
Vienkārsi- jāatceras, ka katrs darām to, ko paši esam izvēlējušies darīt, -- lai pašam būtu komfortabli, interesanti, forši, kādam citam būtu  tāpat- bet negaidām , lai otrs to darīto novērtētu tieši tāpat kā mēs. Un nav neganti jāapvainojas uz cilveku, kuram tas darītais nav gājis "pie dūšas", tā kā mums to būtu gribējies.

Kad staarkjis mani atnesa,vecaaki ilgi smeejaas un saakumaa gribeeja njemt staarkji...  Tas ari humoram! :D

         -nu ta varetu but.....

no krusu lieluma nav atkarigas atiecibas! es esmu redzejusi ka cilvecini uztaisa operacijas krutim lielakas un vinu pamet,viss atkarigs kas tani galva un krutis dzilak daras!