Jā, kkā tā  

katrs tokš domā, ka tā ir pēdējā reize..  a notiek tā, kā notiek.. kā liktenis lēmis..ppp

kas tur no savītušas rozes vairs par smaržu..p tāpat kā vēlā rudenī trūdošas alkšņu lapas ož  pēc nebūtības jau..ppp

lai liek kādu rakstu likdami, vienmēr tokš pavilks uz tā vīrieša birku..p nu kā tad lai *neenkurojas* citās ostās, ja tai savējā nav nekad miera..p

re, dārzniecīt, kā nu iznāk.. žēl gan tomēr tā nebijušā.. ppp vot tagad būs visu mūžu jānožēlo, ka varbūt kas ellīgi labs palaists garām.. un neizbaudīts..ppp

Tu saki, kautkā tā?

...atraisītība...atvērtība... viss pozitīvais!

...Nelasīju... bet labi vien ka tādu nav...   : ... Lauri... kā tas būtu, ja pasaulē kaut kas tāds eksistētu, ko nevari   sasist

Manuprāt, brīvība ir vientulība, kad esi viens un nav jādomā par citiem, kad neviena tuva Tev nav apkārt.

...dažreiz nav godīgi...kādu tuvu cilvēku sāpināt ... viņš nav vainīgs...ka ES tā ....

atbildība...

to kas ir bijis, nav ko nožēlot, aiziet pie bikts un dievs piedos, bet par to kas palaists garām, gan tā kā nedaudz žēl,  pietrūka izlēmības :(

           Sirdi un dvēseli nevajag nocietināt. Un nevajag nest negatīvo pieredzi sev līdzi turpmākajā dzīvē. Bet nevajag arī to aizmirst, lai atkal neuzkāptu uz tā paša grābekļa...

Caur tavu vārdu
  šalko jūras vilnis,
Caur tavu vārdu
  spēlē gliemežvāks.
Tu esi dīvu
  melodiju pilna,
Viss tavā pasaulē
  ir citādāks.
(K. Apškrūma.)

....... vai esat tādas?

Man šķiet, ka vairāk kā modīga frāze, vai arī lai nebūtu smalkāk jāpaskaidro sava izteiktā teksta jēga.

            Atkal jāatsaucas uz Maestro :
                
                        "Nejautā, kāpēc gan roze vēl
                         Smiltīs iemīta smaržo".....

            Smaržo un viss..............

...katru brīdi cilvēks izdara izvēles... kaut ko noliedz...kaut ko pieņem...
dāvā prieku, ...un arī izbojā kāda sapņus...

pilniigi piekriitu Darzniecei ....cik jauki smarzo roze ,kas jau atveerusi savas ziedlapinas ..   

Pēc apdedzināšanās, galvenais ir atrast sevī spēku, lai varētu dzīvot tālāk, nestiepjot līdzi nākotnē pagātnes rūgtumu . Emocionālajiem pārdzīvojumiem ir jānorūda, nevis jānocietina sirdi un dvēseli .

         Varbūt. Bet tad jau arī nevar zināt, kā būtu, ja būtu.....