max m. 25. apr 2012. 23:28


un shii..,vai patiik..

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
IEVA I. 25. apr 2012. 23:28

Max, tad jau viss ir OK

ierakstam «Lēns internets.....»
Ewa S. 25. apr 2012. 23:21

nez kapeec..redzu vinjaa vaboli....tadu nedaudz aizdomiigu vaboli no luras nekad neko nevar zinat

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
Dzēsts profils 25. apr 2012. 23:20

Vai pirmais milions jau kabatā /Marvozijs

max m. 25. apr 2012. 23:20


man Vinsh patiik

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
Ewa S. 25. apr 2012. 23:19

gribu maaju uz tadam kajam :)
..

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
max m. 25. apr 2012. 23:17


neapshaubàmi un nekaunos!

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
Ewa S. 25. apr 2012. 23:15

Max..a pats esi traks?????

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
karina b. 25. apr 2012. 23:14

Reizēm atklāta valoda, jā, neslēpšu, dzeļ, tomēr tas ir labs virzītājspēks, lai mēs saprastu kaut ko ļoti būtisku par sevi. Pēc pārdomu brīža izdarīt secinājumu un doties tālāk...
Protams, vārds var dziļi ievainot, bet - varbūt tas ir vienīgais risinājums, lai palīdzētu pat tuvam draugam.

ierakstam «smejies»
max m. 25. apr 2012. 23:14

kaut kas no sireàlisma..
man vispàr patiik traki,tik nedaudz:)

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
Ewa S. 25. apr 2012. 23:11

Ziedonis ar savam krasainajam pasakam nobal tavaa priekshaa :)
P.s man garsho borshc..un es to pat protu pagatavot

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
max m. 25. apr 2012. 23:08

né,man normàls:)

ierakstam «Lēns internets.....»
Dzēsts profils 25. apr 2012. 23:06

dalaKad es pamodos, atkal bija sarkans rīts. Manā rokā bija alvas karote, ar kuru smelt boršču. Sarkanumu borščam piedod bietes, bet borščs piedod sarkanumu karotei. Karotei nav savas krāsas, tāpat kā cilvēkam nav sava Es, karote tikai pieņem svešu ādu, neskatoties, vai tā ir cūkāda vai teļāda vai pat ēzeļāda.
Es pēkšņi izskrēju ārā, es nebiju no sevis to gaidījis. Es gribēju paskatīties, kā izskatās mana sarkanā māja. Mana māja izskatījās sarkana, krāsa laistījās saulē, bet nevienam kaimiņam manas mājas krāsa nepatika. Ar kaimiņiem man nebija ne mazākā kontakta, ja šāds kontakts būtu bijis, es būtu varējis pateikt, ka es neesmu sarkanais, kaut arī man vienalga, ko par mani domā, bet tā visi varēja domāt savas domas. Es domāju savējās. Tā gan vēl trūktu, lai katrs varētu domāt manas domas, tad sarkanā krāsa pabalētu un kļūtu tāda pati kā visas.
Iegāju atpakaļ mājā. Boršču nekur nevarēju atrast, bija tikai alvas karote, ar ko to smelt. Tāpēc es uzliku uz plīts vārīties vasku. Vasks nav ēdams, bet tas vismaz ir bāli sarkans. Ja neēst boršču, tad neēst neko. Pie principiem ir jāturas, kamēr vien ir principi. Kad to vairs nav, tad jāturas pie cilvēka, bet cilvēks ir glums kā zutis un cenšas izbēgt. Tad gadās, ka pazūd ceļš un pēdējais atrisinājums ir atsvabināt sarkanās asinis, talkā ņemot žileti. Tik tālu es vēl nebiju, es biju pusceļā, bet nezināju, no kurienes un uz kurieni.
Vasks bija uzvārījies, bet es nezināju, ko ar to darīt. Es to ieliku ledusskapī, lai varētu citreiz vārīt no jauna, kad man nebūs boršča. Ledusskapī es atradu boršču, kuru vajadzēja uzsildīt. Karote bija manu bikšu aizmugurējā kabatā un gaidīja, kad varēs pieņemt boršča krāsu. Borščs gan nedaudz garšoja pēc zemeņu sulas, bet tas tomēr bija garšīgs. Es iedomājos, ka būtu labi ieliet boršču plakanā pudelē un dzert to kara laikā, bet man nebija plakanas pudeles. Es nolaizīju karoti un sajutu, ka tajā virmo dzīvība. Sarkanas boršča molekulas rādīja klasi, bet tās bija pārāk mazas, lai es varētu saskatīt klases numuru. Būtu labi, ja tā būtu pēdējā, bet labi parasti ir tā, kā nav, un ir parasti tieši tā, kā ir.
Manā istabā pie sienas ir sarkana glezna. Tā ir vienkrāsaini sarkana. Tās autors ir bijis liels mākslinieks. Viņš tikai aizmirsis uzrakstīt savu vārdu. Es bieži skatos sarkanajā gleznā un domāju, ko viņš ar to ir domājis. Reizēm es iedomājos, ka gleznas autors esmu es. Citreiz es iedomājos, ka es esmu sarkana glezna, kas piekārta pie sienas sarkanā istabā. Bet vienreiz es ievēroju, ka pie sienas ir piekārts tikai rāmis, bet gleznas nav, ir tikai rāmis un sarkanā siena. Tas mani tik ļoti pārsteidza, ka es pagriezu gleznu otrādi, lai nevarētu to redzēt, taču pagriezās tikai rāmis, bet glezna palika tāda kā bijusi. To es arī saucu par patiesu mākslu. Patiesa māksla allaž ir sarkana, ja ne ārēji, tad vismaz iekšēji. Patiesai mākslai ir jābūt tādai, lai, tajā veroties, varētu ar alvas karoti spēlēt bungas un klusītiņām, bieži nojaucot meldiņu, dziedāt jauku un sirsnīgu dziesmiņu par sarkano pasaku pelēkajā pasaulē.

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
max m. 25. apr 2012. 23:05

tad jau cieshami..

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
Ewa S. 25. apr 2012. 23:04

necikos Max..es vinju parasti celju augsha :))vinjsh vienmeer gulj tik ilgi cik es..un vel ilgaak :))..guljamice vinjsh man ir

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
max m. 25. apr 2012. 23:03

cikos vinsh Tevi cel augshà,no riita?

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
Ewa S. 25. apr 2012. 22:59

jaaa..tas jau bija mans nosacijums.pec iespejas mazaak spalvu un netiribu.....un manam sunjukam patiik iet vaninjaa un patiik ad zhaveju ar feenu pec tam....neticeesi Max..bet tajaa mazajaa sunju puikaa ir tik daudz cilvecigu ipashibu.....protams kaa ikviens.vinjsh prot but kaitinosh...... ..un tad es sabljaujuuz vinju un tad kadas 5 minutes es pat nejutu ka man majas ir suns :))

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
max m. 25. apr 2012. 22:58

..tavam sunam:)

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
max m. 25. apr 2012. 22:57

tev paveicies,ka iisa spalva,nav jàcérpj

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
Ewa S. 25. apr 2012. 22:56

Max..ka teica kads cilveeks...,,es apskauzhu to tavu suni...:))

ierakstam «Nevaru nepiekrist»
Autorizācija