Anekdotīte: -  
Psihiatrs...garlaikojas - pacienti nenāk...
Te pēkšņi klusītēm paveras durvis, un četrrāpus ierāpo vīruks, turot zobos
un rokās dažādus priekšmetus, un vēl kaut kas velkas nopakaļ.
Psihiatrs:
- Oi, kas te pie mums atrāpojis! Tā laikam ir maza čūskiņa... rāpo iekšā,
čūskiņ, rāpo iekšā, mazā, dakteris tev palīdzēs.
Vīruks papurina galvu.
- Ā, tas laikam ir mazs bruņurupucītis pie mums ciemos atnācis. Rāpies
krēslā, bruņurupucīt, un pastāsti dakteronkulim, kas ar tevi noticis...
Vīruks papurina galvu.
- Nu kas tad tas mums ir - droši vien mazs tārpiņš??
- Dakter, ej di*st! Es esmu admins, es velku jums tīklu!

Cilvēks cīņai domāts..interesanti....
....kur tad tie cilvēki palika,kas radīti mīlestībai un baudai.....

Cik būtiska ir vārdu izvēle: vards *provocēt* ir daudz agresīvāks par vārdu *uzvedināt*, vai *pasniekt* domu u.t.t. Kā tu labāk gribēji pajautāt? Jo, pie vārda*provocēt*, man būs mazāk velmes atbildēt... ;) Un, tomēr, Skārlet tev atbildēšu; Te nav ne kūdìšana, ne musināšana, ne izprovocēšana, bet vnkārša fabula par tīru sirdi. Tā nav rodama nekādos rituālos un māģijās, bet caur gaišu un atvèrtu mīlestību uz visu. Un lai katrs pats sevi atrod, klusējot vai izsakoties, rod atziņu.... Vot tā!

Mēdz jau teikt arī tā,ar ko saslimst ar to jaarsējas....bet hroniskas slimības jau var tikkai apārstēt,bet ne izārstēt.
Lai jums visiem un man ar,veselība turas un neslimosim....un ar neta slimību ar!

Lai kāds par kādu varētu ko objektīvu teikt viņš ir japazīst.Tad rodas jautājus,kuru tad vēlējies šeit uzrunāt ar šo dzejoli?...ne jau visi tevi šeit amigosā pazīst,bet ir tak daži,kas pazīst un varbūt pat pārāk labi... Uz kādām atbildēm tu šoreiz gribi viņus/viņu izprovucēt?!

P.S. Nu re, man arī mēdz rasties probeli, darot vairākas lietas vienlaicīgi, tā mēdz gadīties, bet doma bija; "Tas uz tevi neattiecas Ineta!"..

Kaut iemetās kāda drukas kļūdiņa, kam nu tas negadās, tik un tā es sapratu tavu domu Ineta. Ar to jau cilvēks pats uzstāda sev barjēras, ja neprot pārjautāt, vai vēl, kā citādi, nāk ar piezīmēm un pārmetumiem, -ka vot, viņa tā modrā acs, kura nemēdz kļūdīties, bet muti pēc kruasāna ir aizmirsusi noslaucīt...    Nepadomā Ineta, tas par tevi, bet ir te mums savi gēniji, kuriem patīk aizrādīt....   

Lietojot alu , var paātrināt pavasara atnākšanu , ja kādam tas aizkavējies !  

- Ak, kā es iedzeru alu, man iestājas pavasaris.
- Dvēsele dzied?
- Nē, aknas piebriest.

- Dakter, mums ģimenē nav bērnu. Palīdziet!
- Labi, izģērbieties, apskatīsim... Hmmm, viss izskatās kārtībā. Man vēl gribētos redzēt jūsu vīru.
- Es jau arī esmu vīrs!

Nu ! Un kas ielies  

Gribēju ierakstīt "mainīties", nu sanāca kā sanāca. Jaunas vēsmas skar tos, kas ir atvērti tām. Labi būtu, ja vēsmas nepāraug vētras aukās, kas saārda!

Nu ja, viss, kas ir par daudz, tas par skādi, arī pārlieku liela sterilitāte!
Pēc meža pastaigas domas skaidras un gaišas, plaušas izvēdinātas!

Es visus parādus visdrīzākajā laikā nokārtošu. Bet kāpēc tomēr paliek.

P.S. Es negribēju teikt, ka nav jamazgā rokas pēc meža, bet gan, ka tas nav tik obligāti...

Pret dažu labu, labāk tomēr palikt atturīgam uz kādu laiku. Līga, tev tā nešķiet?

Tāpēc es te esmu Ineta, lai nedaudz spētu sevi iepazīt no virtuālās puses. Tur ārā , -realitātē, man nepateiks acīs tik daudz, ko varu lasīt par sevi šeiten...    (vot tikai nedaudz gribētos izmainīt to saustarpējo attieksi, kas cilvēkus veidotu iecietīgākus vienam ar otru...)

Jau no paša agrā rīta tosti! Uhh!

Kāpēc būt atturīgam ir labi? Vai tad atvērtība un sirsnība nav vērtības?

Lai ar savu būtību ( domām, darbību, attieksmi ... ) atspoguļotu savu Radītāju !