Nu jā, Sonja, to esmu gan pamanījusi...un tad metas uz tuvāko krogu vai mašīnai pie stūres...vai kādai svešiniecei uz pleca pagaudot par neizdevušos dzīvi...bet es to pat nesaucu par ciešanām- tās tādas sevis žēlošanas izpausmes...lai gan, jā, kas to zin, kas zem tā visa ir apakšā... Nav gadījies dzirdēt tādu īstu un vaļsirdīgu, cilvēcīgu vīrieša runu par sevi...laikam jau ir tā, ka turas kā miets s---s, cik ilgi vien var...kamēr nereti sabrūk, arī izdara pašnāvību. Nu glupi viņi ir, tie vīrieši...būtu izrunājuši kaut vai slotas kātam kaktā- uzreiz vieglāk būtu...

vel neliecies mieraa????ar tevi patiesiibaa es nerunaju :))

tevi arī moris pa banāniem uz sava banāna dabūja ?
tu pat runā kā primāts , paliec līdzīga tiem!

romo..Latvieshus jau sen ar banaaniem uzpirka..hahahaha taa kaa nevajag man stastit  pasacinjas par kungjiem

Protams, ka katram būs sava pieredze, bet - nu nav tik traki, ka vīrieši ir totali bezjūtīgi  vai klusē ka partizāni.. Vismaz - ne visi... sievietes tos pārdzīvojumus pauž krāšņāk, iespaidīgāk- vismaz lielakā daļa... tas nu tā ir.
Vīrietim izrādīt skumjas - laikam gan nozimē - parādīt, ka viņš var būt vājš.( es gan nepiekristu tādam vērtējumam, bet- ar dabu nepastrīdēsies).. Un to viņi pieļaut nevar- kā tad tā- viņš- lielais, stiprais, varenais- un te pēkšņi- vājš... Viss , dzīvei beigas, reputācija- lupatās... pašcieņa- lauskās.. Vismaz tiem, kuriem ir tāds uzstādijums svarīgs- būt stipram..
Sorry, novirzījos no temas..

Kad es papētu savu dzīvi, Sonja- man jāsaka, ka neesmu sastapusies ar vīriešiem, kuri būtu izrādījuši pārdzīvojumus. Ja nu vienīgi esmu pavisam nejauši nopratusi, ka ir skumjas par lietām, ko vairs nevar mainīt..tā nu ir, diemžēl...

Varbūt negribēji pamanīt?
Kad mana mamma aizgāja mūžībā , mēs palikām ar tēti zem viena jumta... Tas bija dikti smags laiks, viņš negulēja, daudz reizes nācās gandrīz ar spēku viņu ēdināt, nerunājot par asarām, un tīri emocionaliem bēdu brīziem...
Kad šķīros, eksvīrs  pārdzīvojumu un stresu dēļ notievēja aš par 20 kg,, bail bija skatīties..
Pa dzīvi man ir sanācis gan redzēt vīriešus , kuri cieš klusējot, tiaki ar drūmu vaigu un nerunīgumu... ir redzēti raudoši vīrieši, ir redzēti vīrieši, kuri pārdzīvojumu  brīzos neatrod neko labāku, kā ņemt un piedzerties.. Visādi ir...
Līga, vai tiešām Tev šķiet, ka virieši ir tik bejūtīgas būtnes, un tāda ir Tava pieredze?

Brīvā emociju izpausme bieži vien saistās ar ciešanām,tāpēc,lai izvairītos no to sekām,tu vienkārši neļauj sev tās izdarīt.Ir tādi cilvēki vampīri,kuri dzīvo no tā,ka sagādājot citiem ciešanas,viņi jūtas apmierināti.Uzskatu,tas līdzīgs kaut kam,ka seksuālajā orientācijā,ir gan tādi ir gan šādi orientēti.

Nu padalies, gudrā Sonja, kā tad viņi to dara...es to neesmu redzējusi.

Par to enerģijas gūšanu, Gundar, varbūt arī ir taisnība...agresija pret citiem varbūt arī ir enerģijas uzkrāšana, tikai tā pašu saēd no iekšienes...

Kāpēc - cieš tikai sievietes? Cieš arī vīrieši , tikai savādāk

Vainīgos varbūt arī nemeklē...

ciešanas cilvēki sagādā sev paši,bet vainīgos meklē apkārtējos.

...tas kļūst ...bagātāks, ar enerģiju..., tā nu tas ir...

Īstenībā pareizi- nevar ciest, ja tam neļaujas...Un vispār- cieš jau laikam tikai sievietes, kā jau emocionālas būtnes. Vai vīrieši arī cieš...visbiežāk par ko?

es gan nesaprotu ka viens var sagādāt ciešanas otram,tas patiesībā ir absurds.

Nu jā, jā, paciest var, bet jautājums ir par ko citu...

Drosi vien , ir atšķirība- sagādāt otram sāpes un ciešanas nejauši, neapzināti, vai - speciāli.
Pirmaja gadījumā- nu tā dzīvē sanāk, un no tādām situācijām ir ko pamācīties. Otrajā- cilvēks , kurš sagādā sāpes vai ciešanas speciāli- kaut kādā veidā risinā savas , psiholoģiskās problēmas. Vai tā ir daļa no mazvērtības kompleksa izpausmēm- liekot otram ciest , tāds sajūtas dikti varens un spēcīgs, situācijas kontrolētājs... vai tā ir atriebība par paša piedzīvoto... Dažādi notiek..

Nu paciest var jau zināmu laiku,bet pamazām tiek tam pāri un dzīvo uz priekšu,
kaut sāpe vēl ilgi paliek....

Gandrīz, skan pēc ieteikuma ,apglabāt mājas pagrabos.