Paluukosimies apkaart!

super dzejolis,apraudajos

Uzdziedam ar ..

Nē , tikai rozā brilles izsniedz .

..nu tad pastaasti Mums aklajiem-ko tu labu REDZI???

Skumji , ka tā ..., man arī daudzi radinieki dzīvo ārzemēs - tiekamies reizi gadā ...

bet porno visi skataas doh
neprasu neka detalizeta
isteniba bij jautajums virieshiem
aj whateva

Viva, taisnība, neviltoti atklāti!   

Ar bērna muti runā Patiesība !

cik simpātiski Tev izdevās     paldies

Man brīnumainā kārtā no 4 ābelēm vienai pilnībā izplaucis viens ābeļzars!Skaisti- kā dāvana.

paldies, Mairitiņ!

Paldies, dāsnie vērtētāji!

Vai kāds ir mēģinājis uzzīmēt laiku? Nezinu. Es mēģināju iztēloties, kāds izskatās laiks.
Iedomājieties lauku, līdzenu, ierobežotu, bet tomēr bez robežām. Tas ir laika darbības lauks, kuram gan ir robežas, gan nav. Laiks plūst no labās puses uz kreiso. Nezinu, vai tas tā ir, bet es savā iztēlē (vīzijā) to tā redzu. No tas vietas, kur es stāvu laika lauka malā, stiepjas tāds kā milzīgs asmens taisni pāri laukam līdz otrai malai, kuru it kā varu redzēt, bet tomēr nevaru saskatīt. Un tad man kļūst saprotams, kāpēc šis lauks ir gan ierobežots, gan neierobežots. Laika lauks ir neierobežots, bet ierobežots ir mans redzes lauks, ko es ar savām acīm varu ieraudzīt. Es redzu kādu daļu no šī asmens pa labi, kādu daļu pa kreisi, bet to, no kurienes šis laiks nāk un uz kurieni tas aizplūst, es nespēju saskatīt. Un tā šis laika plūdums ir nepārtraukts. Tas plūst no labās puses, no nākotnes puses. Nākotne ir labajā pusē. No turienes viņš nāk, viss ietīts balti pelēcīgā miglā, neko nevar saredzēt un saprast, kāds izskatās šis nākotnes laiks. Kaut ko varu tikai nepilnīgi nojaust. Pēc tam laika plūsma pārveļas pāri tagadnes asmenim un kļūst par pagātnes upi, kas aiziet tālāk aizmirstībā un nebūtībā, aiziet prom no mana redzesloka. Pie tagadnes asmens migla no laika upes pazūd, un nu es redzu laiku skaidri, kāds tas ir bijis. Redzu rūsganpelēcīgas lielas plūsmas, apsvilinātas karos un nemieros, postos, nelaimēs un bēdās, redzu melnas, tumši brūnas plūsmas, kuras ir saduļķotas ar cietsirdības un naida piemaisījumiem, ir skaistas zaļas un puķu pilnas plūsmas, kur mīlestība ir izplaucējusi šos ziedus, ir gaišas straumītes, kur laiks ir dzidrs un tīrs, kur tas nav samaitāts. Bet lielākā daļa laika plūsmas ir netīra. Un zem šīs straumes var ieraudzīt gan daudzas zemes, gan pilsētas, kuras arī ir dažādās nokrāsās, dažas ir gaišas, citas - pelēcīgas, citas - tumšas.
Un tā es skatos uz šo laika upi, kura nāk no nekurienes un aiziet uz nekurieni, un domāju, kāds laiks paliek aiz manis, vai tīrs un skaidrs, vai duļķains, kuram cauri nevar redzēt? Jo Dievs mani arī, tāpat kā visus cilvēkus, ir nolicis uz tagadnes asmens. Kāds tad ir šis mans devums laika plūsmā? Kāda straume paliek aiz manis laika upē?

Sveicinu visas māmiņas Amigos!

Manā dārzā ābeļziedi vēl projektā ..., ir ķiršu , plūmju , bumbieru ziedēšanas brīnums , kad maijā - balti tik, ziedlapu sniegs nāk snigt !  

Pievienojos sveicējiem !