Ja patiešām mīli, tad  pateikt to - ir viegli, patikami un pats par sevi  saprotams, bez kādas tur klīrēšanās, žmiegšanās un tēlošanas.

Paša izvēle- darīt kaut ko vai - nedarīt.

Labak zalas. Ja gadijuma vinas maina krasu, vares labak saprast!   

  O,jā....  

Draugs var būt viens vai divi. Labu paziņu kaut vai simts-ko vairāk, to labāk.

Ja tas noslēpums ir tik svarīgs un nozīmīgs- tad nav ko ļerkstēt apkārt, bet jāpatur pie sevis .

Mēs ilgus gadus esam audzināti( un it sevišķi- audzinātas-),ar domu , ka normāli ir - attiecības -tas ir smags darbs,  attiecības-= tas ir nepārtraukts kompromisu vilnis, no A līdz Z... un apmēram tadā pašā garā gandrīz par visu , kas skar ģimenes dzīvi , pāru savstarpējo saskarsmi ...un pēc tam brīnāmies- kur tad palikušas jaukās attiecības, kāpēc viss ir tik smagi, caur ērkšķiem un nekur nav teikt, ka uz tām zvaigznēm...   Un aizmirstam tās pašas vienkāršās lietas, ko attiecinām uz personību, indivīdu, un it sevišķi - uz sevi pašu... -- tikko kaut kas ir  ar spēku, varu, pret patikšanu, gribēšanu- mums ir spuras gaisā, negribu, nedarīšu, nevajag... taču nez kāpēc attiecībās- tas pats  nepatīkamais, ar spēku- otram ir japieņem- jo- ir taču jāsadzīvo, ir kompromiss, ir darbs... Ilgi tādas attiecības , patiešām nenoturēsies...
Par paredzamību, parastumu, neparastumu--- arī neparastais ir gana paredzams, vismaz tik daudz, ka- ar ko var nerēķināties, ar ko var rēķināties.. ne vairāk.. .. Kad mēs satiekam , it kā kopumā- parastu cilvēku, mēs viņa saskatām kaut ko īpašu, kas mūs ieinteresē,  ieintriģē, mēs iemīlamies-- tieši tādā , parastā it kā cilvēkā... tātad pilnīgi pietiek ta ipašā, kas viņam ir... to neparasto  mierigi var apskatīties no malas, pabrīnīties- bet vairak arī neko patiesibā nevajag..

Мы любим тех, кто нас не любит,
Мы губим тех, кто в нас влюблен,
Мы ненавидим, но целуем,
Мы не стремимся, но живем.

Мы позволяем, не желая,
Мы проклинаем, но берем,
Мы говорим... но забываем,
О том, что любим, вечно лжем.

Мы безразлично созерцаем,
На искры глаз не отвечаем,
Мы грубо чувствами играем,
И не жалеем ни о чем.

Мечтаем быть с любимым рядом,
Но забываем лишь о том,
Что любим тех, кто нас не любит,
Но губим тех, кто в нас влюблен

Ieiesi vēsturē, ka pirmais to pateici... cits jautājums, vai es šādus teikumus galvā (vai kur citur) ņemšu...;)

Paklau! Tev neviens līdz šim nav  teicis kā esi psihs?

Bet ja plipaurainam un resnam ir nauda, ko tad?

Dziesmai nav ne vainas, manpatīk :)

Labak nevajaga.Drosak turet pie sevis.

Neko,pielik,neko atnemt.BURVIGI.   

Nu,ja ir labs partneris tad nav nekadu problemu.Bet,paredzet,var tikai tad ja tas ir tavs kungs.Jo viniem ta fantazija strada uz vienu vilni.

Bet tā būs vienpusēja mīlestība

vai nu zini Cilveeku,kursh tevi nenodos,tad saki,vai nu paturi pie Sevis to nosleepumu!

Līga Liepa 11:33

kas tad īsti ir saskaldīšanās un kas daudzpusība?

var strādāt nodaļās...kā dejotājs starp dejotājiem, kā puķkopis starp daiļdārzniekiem..u.t.t..-bet kopums tikai Kopā- daudzpusīgs Vienā.

...Urā! Esmu bagātākais cilvēks pasaulē! ...man nekā netrūkst

...nav viegli pateikt - mīlu... ja nemīli...un tas nav vajadzīgs.
Aplis varbūt nē...drīzāk- Nameja gredzena forma...- ar ieeju un izeju...pa vidu- Doma, kāpēc tas bija vajadzīgs, ieiet šai aplī...vai iziet.