....kuku...piedzejo pats laimīgas beigas....citādi slikti sapnīši man gulēt neļaus.....

...kuku, kā monstrs, ...nežēlīgu pasaku izstāstīja, un ar ...sliktām...beigām...

Autors vēl nav viņu publicējis ...

Nepērkos nedēļai - dienām , divām   trijām un somā viss salien ...un somu bagāžniekā  iekšā un durvis ciet ...

...arī tad...kad mīļi palūgšu...vai nestāstīsi turinājumu....

Iespējam ka turpinājums kādreiz sekos ..

Porcelāna enģelīt,viss labais reiz izbaudīts.Tomēr jauki ir sajusties vājai aiz stipra vīrieša muguras,un kad tas vairs nav,saproti vēl jovairāk,ka vīrieši ir super.Bet tikai stiprie.

Nē , nē - autors abolam savādāku likteni paģērēja - bet tas ur pārak garš stasts pārkopešānai tāpēc ķēros pie pašām beigām --
..Pēkšņi viņi uzdūrās kādam alnim. Jā, tādi, ar lieliem ragiem, šajos mežos klaiņoja. Ābolīte mēģināja mierīgi paiet tam garām, bet Ābols, jau augstākajā jukuma stāvoklī, metās alnim virsū ar kliedzienu: "Armija, Uzbrukumā!" un uzleca tam uz kājas. Tipiski. Alnis par laimi, bij ````istisks vecis un ar kāju pabīdija Ābolu malā. Pēc brīža Ābols atkal lidoja uz viņa kājas, bārstot izsaucienus, kā - "Mirsti Monstr", "Rij Vējdzirnavu", "Sadedz Krāsnī" vai arī "Par Karaliskajām Nindzjām". Alnim tas neiepatikās un viņš Ābolu apveltīja ar slaidu kājas spērienu pa augšdaļu, atstādams viņā divus elegantus nagu nospiedumus. Tie laikam viņam iedarbojas uz viņa smadeņu orgānu, un viņš atkal sāka normāli domāt, viņa banda izgaisa, bet diemžēl, viņš jau lidoja. Un kā saka, kas lido, tas kādreiz piezemējās. Arī āboli.
Tā arī viņš nokrita, atsizdamies pret koku, celmu un noripoja pa sūnām apklāto kalniņu. Diezgan laimīgi piezemējās un sāka domāt, kur palikusi Ābolīte. Viņš domāja, ka tā ir aizripojusi tālāk, pamestdama viņu, bet izrādās, ka Ābolīti bija sagrābusi tā pati vāvere, kura atriebīgi bija pārmeklējusi visu mežu....

viņš veikalā iebrauc...

Kuku,bet līdz bagāžniekam viss ir kaut kā jānogādā.Tu jau noteikti iepērcies nedēļai.

...aiz mākoņiem saule...tā rīt mūs modinās...un slapjos matus izžāvēs.....

Mairita, lūk par to jau lai uztraucās stiprais vīrietis....tu vienkārši nospied smadzenēs taustiņu "delete", jo ja par visu domāsi....tas stiprais vīrietis neuzradīsies...

...nu lai abolītei, tur ir labi, ...vienai..., kuku...

....iečuksti tam vaidziņa....esmu es zem mākonīša....kas domā vēl....krist uz zemi kā lietus...vai tālāk peldēt....kājas man basiņas...jo negribas jaunās kurpes samercēt...litussarga man arī nav...jo aizmirsu to veikalā....kleitiņa man slapja..izmirkusi....gan viņš mani atpazīs...pēc vēja matos.....

Viņu nevajag nekur nest ..

Bagāžnieku lietoju ..

Nu labi - bet tagad ābola piedzīvojumu turpinājums ...
..Kautkur pilsētas tirgū tikmēr norisinājās aktīva dzīve augļu un dārzeņu starpā. Tie sarunājās , sprieda par pircējiem un apraudāja katru nopirkto dārzeni. Arī šeit bija āboli. Īpaši no tiem izcēlās kāda ābolu meitenīte, ērtības labad sauksim viņu par Ābolīti. Ābolu meitene atšķīrās no pārējiem ar to, ka nevēlējās padoties visu ēdamo lietu neizbēgamajam liktenim - sagriezšanai, apēšanai, pārstrādāšanai ievārijumā un konservos. Ābolīte uzgaidīja izdevīgu mirkli un novēlās zemē no pircēja rokām, paslēpdamās zem letes, tieši blakus tirgus tantes pūkainajām čībiņām....

Kuku,Tavu tīkliņu jau neviena nepieteicās nest.Bet Tu jau mums uz riteņiem,kulītes droši vien pat nelieto.

Jā , bij tādas normas - gatavs darbam un vēl kaut kam ...