Hmm, kādēļ gan , lai cilvēks būtu iedomīgs, ja runā par kaut ko, kas citam nav interesants, vajadzīgs, aktuāls..Tev tik bieži un daudz ir pārmetuši - iedomīgumu?
Manuprāt, ka kritika kā risinājuma meklējums- nu nav sevišķi efektīvs piegājiens. Jo tas drīzāk ir - kaut kā novērtējums.Reāli jau tas neko nemaina, kā esam pārliecinājušās dzīvē.. Risinājums būs - darīt-- vai nu ar saviem darbiem rādot piemēru, ka var arī savādāk, nedarot nepieņemamo- arī..
Inet, bet katram savs viedoklis būs tas svarīgākais- jo ir ar kaut ko pamatots- pieredzi, domām, piemēriem, novērojumiem... un tas pamatojums ir - nostrādājis.

Es nevienu neesu aizmirsusi. Es vienkārši novēroju, kurš atceras Mani.

Un tomēr vecā kokle ko sirmgalvis stīgo,izdziedot savu likteni.Arī mēs savu likteni veidojot,vai nu dziedāsim ,vai raudāsim.Katram savs.

savu nemaz nevar malt riņķī un apkārt, ja tev to neļauj...Viedokļu dažādība ir BRĪNIŠĶĪGA, tad, ja viedoklis ir. Hmmm...izteikts pieņēmums, uzskats...vai tad izteikts? Varbūt tikai šķiet, ka izteikts? Vai varbūt kādam trešajam izteikts?   Un sarunai un attieksmei tiešām ir pat svarīgāka nozīme kā padarītajam darbam...tikai lai ir šī saruna...ar savējiem...arī par to, kas nepatīk, arī par to, kas iepriecina...Un varbūt vair'[ak tieši par to, kas iepriecina. Pastāstīt savējam, nevis svešam..

Tiesi ta ,pasi un velamies neiespejamo

Mēģini runāt vai runā..tas ir viens.. bet kad tikai savu kāds maļ riņķiem pa apli, tad jau šķiet, ka cilvēkam tās citu domas nav interesantas. Lūk, ir izteikts pieņēmums, uzskats, tas tad nu ir svarīgākais..
Bet citiem tā pati saruna ir svarīga, attieksme, ko jūt sarunas laikā,
Citam dažkārt vienkārši pajokošanās vai ķircināšanās..
Par tiem negatīvajiem nemaz runāt šoreiz negribas...jau bija man viens blogs ...

Man īstenībā Vilka blogu ļooooti pietrūkst...

Nu redzi- katrs, izrādās, pasauli redz citādi. tev šķiet, ka kritizē, lai aplausus saņemtu, kāds cits varbūt ar to kādu risinājumu meklē... Bet par emocionālo garīgo attīstību runājot- saku jau tev, ka tam nav nekādas nozīmes, ja neesam raduši ieklausīties un sarunāties...To protam tikai par lietām, ar ko dzīvojam ikdienā   bet ja mēģini runāt- tad izrādās- esi vienkārši iedomīgs...

To garīgumu un mīlestību jau virtuāli tā pagrūti sajust..   Un tās gaišais... katram pašam jāizjūt, to jau nevar ielikt ķešā.. vai interneta vietnē. Ir , protams, blogi, no kuriem staro gaišums un labas domas, piemēram Vilkam Vientuļajam.

Spēle- tas varētu būt  kā makets kādai situācijai.. Un tam, ka aplauziens  dzīvē palīdz kaut ko saprast- arī var piekrist. Jo tad ir ko ar ko salīdzināt.
Man atkal pilnīgi pretējas sajūtas par to kas ir "labais tonis" šobrīd   - jo skaļāk un smagāk kritizēt- jo vairāk aplausu saņemt.Un kritizēt visu- cilvēkus, valsti, attiecības, laikaapstākļus, dajebko- galvenais ir būt pirmajās rindās un labi skaļi to visu izteikt.  Ir  gan varaskāre, ir gan dzīšanās pēc mantas- atklāta un mazāk atklāta... taču tādas lietas ir bijušas visos laikos, vienmēr, nekas nav izgudrots no jauna... Vadītāji tādiem projektiem gan parasti ir visā tajā līdz ausīm iekšā- ko  nu viņš tur daudz var teikt     Un arī gara aprobežotība ir- blakus emocionalai un garīgai attīstībai...
Ko nu tur daudz tajos Laura blogos ko atmaskot- viss jau ir skaidri un gaisi , kā uz paplātes pastāstīts- gan par romantiskajiem kungiem, gan par  ļoti praktiskajām dāmām..

Nekas, ja kādreiz nerakstās,
Būs kādreiz īstais brīdis,
Tad vārdi rīmēsies atskaņās,
Un tapis būs kārtējais dzejolītis.

Te ir tā labā vietne, kurā katrs var izvēlēties...   Var arī nebīdīt

Līga, bieži vien te nāk laiku nosist, nevis gudras runas bīdīt.

nav jau tik netveramas- ja reiz izspēlē, kā varētu vardarbība izpausties...bet redzi- tikai izspēlē...un tad dzīvē pats dari to pašu- lai gan izspēlēji vienreiz... Spēle nav dzīve. Kamēr dzīvē neaplauzīsies pats, ne velna nesapratīsi... Tāpat ja apkārt redzi, ko varaskāre un dzīšanās pēc mantas dara ar cilvēkiem- to tak saproti, bet runāt par to "nav labais tonis", un pat, būdams vadītājs un cilvēks, kura rokās ir vara kaut ko mainīt, izliecies neredzam...   Nav jau tik netveramas tās lietas...ir gara aprobežotība...es nebaidos to teikt, tāpēc ka tā vienkārši ir. Bet redzi- atliek cilvēkam sexi pieminēt- tiek iedarbināts viss slēptais potenciāls, lai ATMASKOTU...tikai ko? Pašam savu aprobežotību visdrīzāk  

Laikam ar to seksu ir vieglāk " iekustināt" publiku- jo katram, šā vai tā - bet interese un vajadziba pēc tas štelles tomēr ir..  Par to, ko nosauci- tās vairāk tādas netveramas lietas, kas it kā ir - un tomēr nav  aptaustāmas, apskatāmas, tikai- izjūtamas.. Un katrs tajos jēdzienos var ielikt  kaut ko no savas saprašanas.. ko nu ir izjutis.

Nu ir jau arī tā, ka savējie mēdz būt cūkas...nu ko lai dara...

Tā jau nav, ka vienmēr, Sonja. Vienkārši man ir ko pārdomāt. Tu jau pati zini, ka mēs visi runājam par to, ko esam pieredzējuši, vai, kā tu saki- uzkrājuši savā pieredzē. Nu un redzi- es savā esmu uzkrājusi, ka tad, ja runāju par vērtībām, ko nosaucu- atstarojuma nekāda- diemžēl pat tā, ka lietas, kuras šķita izdzīvotas un saprastas, pēc laika parādījās, ka ne velna...   Ir jau laikam tā, ka to, ko tu pats dzīvē neesi piedzīvojis, nekādos citos apstākļos nesapratīsi...Nuja, ja nu vienīgi tēmas par sexu...tur var ienirt riktīgi dziļi un izsmeļoši...

gribi ielīst cita ādā-vispirms paprasi atļauju...tas īpašs novēlējums pašam Kraukļa kungam:)

Jā, Inet, vakar  bija smuks parunāšanās vakars, vismaz man ļoti patika, un ja nu kas- par seksu tur bija gana maz...
Nu nezinu , Līga, Tu vienmēr tā dikti skeptiski esi par visu to gaišo, patīkamo- labo , ja tā var teikt - dzīvē.. Vai tad tiešām tā ir , ka galīgi šreijā viss notiek pa dzīvi.. n u neticās tam.Tacu noteikti, ka esi satikusi  gan tolerantus, gan patiesus , gan citādi interesantus, cilvēkus.

...un vēl nodod Savējo   itkā savējo, kurš izrādījies - Cūka....
Grūti nodot Savējo....- bet arī klusēt neizturami...- iziet uz Visu.