Es neaizņemos , un tie aizņemas tapat vairo skandināvu labklājību - nav taču nozīme kādā valūtā ...

Soņa, liec skuķam mieru, viņa kopē

Pati uzposusies,skaisti klātu galdu un iepriekš izdomātu scenariju.Ēdiens tikai piedevām

...bet tad augs tavi procenti, ja aizņemsies..., būs tā, ka atkal maksāsi par ...skandināvu...labklājību...   

Varbūt- Tu pārāk koncentrējies uz kaut no vienu, teiksim- labo-- nedusmot, nesāpēt, slikto nepieņemt, atstumt... bet- ja noliedz vienas izjūtas, zūd arī visas pārējās.. Sāpes ir jāizsāp, dusmas - jāizdusmo.. pagātne - jāpieņem .. un sevi- ne tikai smuku un smaidošu, bet arī dusmās saviebtu seju un zobus griežot- var pieņemt un mīlēt vienmēr un bez noteikumiem.

Reti kad kaut ko solu, ja solu, tad desmit reizes esmu pārdomājusi, vai varēšu izpildīt. Ja esmu reiz solījusi, solījumu turu.

Man jevriki patīk - neraudāšu ... lai raud bankas , kas ar valūtam spekulē  

...zelta naudiņa vnm vērtē, kukū, ...lai arī drīz mūs grib ar jevrikiem, nomētāt...

Viss it kā labi teikts. pusgadu nodzīvoju meža vidū, skaistā dabas ainavā iedzīvojos, bija nepieciešamība sevi sakārtot. Sakartoju tā, ka uz visu labo, slikto, atmiņām par pagātni, cerībām utt. paliku vienaldzīga, bez pilnīgi nekādām jūtām -tukšums. Nesāp savas sāpes, bēdas kreņķu nav.Prieks par puķīti, par dabu kokiem palika, bet pilnīgs vienaldzīgums par citu cilvēku priekiem. Iepriekš galvā nāca dzejas rindas, gleznoju, bija garīgā enerģija, - tagad tukšums. Biju ievērojusi visus šos noteikumus un arī cita veida psiholoģiskos noteikumus, kā rezultātā mans ķermenis staigāja pa zemes virsmu, bet bez jūtām, bez aizraušanās, bez asarām, bez nekā- nedz naids nedz dusmas nedz sarūgtinājums- nekā. Te es esmu, bet būtībā neesmu. Palīdzu cilvēkiem, eju uz veikalu bez iedvesmas, laipni pasmaidu. It kā no malas vēroju sevi un apkārt notiekošo, kā cilvēki steidzas, strīdas, pat lamājas, reti dzirdu kādu labu vārdu, Staigāju pa šo zemes virsmu, kaut ko daru, bet tāda sajūta, ka este neesmu.Zinu, ka man ir savs sargeņģels, bieži klusībā sarunājos ar vissaugstāko skolotāju, visuma radītāju, bet jūtu ka attālinos no zemes dzīves, šajā sabiedrībā jūtos sveša, neiederos. Visam redzu cauri, un zinu kādēļ tam cilvēkam žultsakmeņi, citam muguras sāpes, citam vēnas utt. It kā visu sajūtu un vēroju no malas. Neesmu ne laimīga ne nelaimīga.
Tad kas man pietrūka? Ko es nepareizi darīju?

Ar skaistajiem mirkļiem dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgi. Vieni tādus vēlas atkārtot, bet citiem tie kļūst par gaišām skumjām - kuras zinātniski sauc par obsesīviem kompulsīviem traucējumiem, jo kā savādāk var izskaidrot, ka viena un tā pati persona, vienā un tajā pašā inteneta portālā simtiem reižu atkārto vienu un to pašu. Šajā gadījumā murģeli par gaišām skumjām.
Nav grūti redzēt, ka cilvēks cieš no kādas neirozes, tādēļ varbūt der palasīt šo

http://www.pvg.edu.lv/datori/konkursi/2010_web/vsk/bailes/Saistitie%20traucejumi.htm

un lūgt kāda speciālista palīdzību, savādāk neiroze kļūs par hronisku un parādīsies daudz nepatīkamākas blaknes.

Skatos , ka vecais naktspodiņš vienmēr apgrozībā ...

Man ar devīto soli laimei pietiekoši ...

...šito...

...es naudas podus zemē roku....mest gan nemetu.....

Skaistie mirkļi neaiziet , tie paliek ar mums... ,vien par gaišajām - skumjām kļūst ...

kuku-acis darba nobijās