šupoles, kas turpina vēzēties tukšas, bet neviens vairs nenāk---nav vairs nepieciešamas---skumš grausts tas skaitās! , kas mūžigi atgādina sen bijušo. Kā pamestas kolhozu laiku fermas...-nostaļģija nav nekas labs.
Iesaku ierīkot  jaunu spēļu laukumu krāsaiņām atrakciju celtnēm....---lai skan čalas

R.R.

..Ventspils...auksta skaistule bez dvēseles.....un cilvēki-neteikšu  gan , ka sirsnīgi!!!n

Cilvēks ir laimīgs...
ja viņam ir ceļš, kam sekot...
ja viņam ir zvaigzne, uz ko tiekties...
ja viņam ir sapņi, kas dzīvei piešķir krāsas...

Ar atmiņām ir tā viltīgi gan..ja nav situāciju, kas atgādina par bijušo (vietas, cilvēki, lietas, darbošanās joma utt.), tad tās šupoles uzšūpojas retāk.

Cik savādi- atmiņas ir kā šūpoles, kas turpina vēzēties arī vēl tad, kad nav vairs neviena, kas gribētu šūpoties......

Plikam , bez jumta virs galvas,  bez darba, bez iztikas- arī tā stresa būs pietiekoši.
Vienkārsi- nevajag visas minētās štelles uztvert kā obligātā stresa avotus.. bet pieņemt kā normālu dzīves sastāvdaļu..izvēles .

Patiesā dzīve - tas ir katrs mirklis , ko nodzīvojam. Ar savām izvēlēm un lēmumiem, darbiem un domām.Ar vai bez cilvēkiem... tās jau ir detaļas..

mirklīši..pēdu nospiedumi atmiņā, ikdienas izjūtās, izbaudītās emocijās. Skaista diena, saule spulgo peļķēs...ir jau prieks, īpaši svētdienā gribas saglabāt labu noskaņojumu. Kādreiz gribas kā Skārletai par problemām padomāt rīt.

Austrumu domāšanas veids un izteiksmes veids mazliet atšķiras no eiropeiskā, tas tiesa, ja ir pieņemami- tad var klasificēt teikto arī tā.
Tajās pirmajās attiecībās pēc šķiršanās ir moments- vai ir izprasta iepriekšējā situācija- kas , kāpēc notika . Un - ko nu galīgi nevajadzetu darīt, lai  ar lielu skubu neuzrāptos uz tādiem pašiem grābekļiem otrreiz, vai - neizmantotu attiecības - kā spēli, kas apmierinātu tikai paša vajadzības- pēc uzmanības, pēc apliecinājuma, ka ar cilvēku viss ir kārtībā, neskatoties uz iepriekšējo nepatikamo situāciju, pēc kaut kādām ierastām štellēm dzīvē un it sevišķi- sadzīvē..  

Īstenībā dzīve ir īss mirklis, kad nespēj visu paveikt to, ko vēlies. Atmiņas ir tikai tavas, ko nespēj izprast citi un vienmēr būs lielais jautājums. Kas arī mani uzjautrina,dod stimulu iet uz priekšu, pilnveidoties, mainīties.

Pratīgs vīrs tas Pols Vilsons.
Jāskatās, lai nepāršauju pār strīpu, tā jau var galīgā slinkumā palaisties, i fiziskā, i garīgā ziņā!

Man patika Tavs domu gājiens un izklāsts..
Ar to sāpināšanu gan ir vēl viens moments- tiek izvēlētas noteiktas situācijas- tādas, kurās salīdzinātājs manāmi jūtas zaudētājos..  Un galīgi piemirstas tās, kurās tie svaru kausi noliecas it kā uz otru pusi- par labu salīdzinātājam..   Nu nav dzirdēts, ka kāds/-a satrauktos par salīdzināšanu , ja - oj, kaimiņiene vecāka, apaļīgāka, nesmukāka, vīrs arī šamai - lupatlasis, bet man---- viss ir kārtībā.un beigās- ai, ai, ai, kā nu es te tagad tā- tik nesmuki salidzinu...vai vajag tā darīt...
Tajā shēmā  , pēc idejas- ja pievieno vel klāt tādas opcijas kā- vajadzību, gribasspēku, --tad arī it kā negatīvi vērtētie var pārtapt par tīri labiem - stimuliem, sasniegt to , ko cilvēks gribētu, viņam vajag,..