Runa iet par garīgo meistarību. Pieņemot visu, kas jūsos ir, jūs paceļaties virs tā un kļūstat par tā saimnieku. Meistarība vienlaicīgi ir gan stipra, gan maiga. Tā ļoti daudz atļauj un prasu lielu disciplīnu. Vīrišķības un godīguma disciplīnu.

...kātējais sektants, seko, Mairitai, ...šausmas...

vareetu, luudzu, kaut kur citur baazt savus video, kas te vsp ni k temu.

Jūsu dzīves ceļā var notikt lietas, kuras attaisnojoši izsauc dusmu un sašutumu. Tas var notikt jaunībā, vēlākos gados un pat vecumā. Ir ļoti svarīgi attiekties pret šīm emocijām apzināti, apzināt dusmas, skumjas un citas intensīvi uzlādētas enerģijas jūsu iekšienē. Taču zināmā brīdī jums jāuzņemas atbildība par jūsu emocijām, jo tās nosaka jūsu reakcijas uz ārējiem notikumiem.

...ko tu tur murgo, ir labi..., pāris frāzes, ...bet šis nu jau ir ...klīsteris, pie Mairitas, ...un atkal sekojošie...kloni...

Tas pats notiek ar bērniem, kuri iegūst pārāk daudz emocionālās brīvības. Viņi aug bez uzraudzības un vispār kļūst nekontrolējami. Viņi kļūst par maziem tirāniem, kas ir pilnīgi nepareizi. Emocionālais haoss ir vienlīdz nepatīkams kā bērniem, tā vecākiem.

Visi jautājumi, kuri jums rodas sakarā ar bērniem, ir attiecināmi arī uz jums pašiem. Kā jūs tiekat galā ar savām emocijām? Jūs esat stingri pret sevi? Kad jūs dusmojaties vai skumstat pietiekoši ilgi, vai saucat sevi pie kārtības, sakot "nu, savāc sevi un kusties"? Vai apspiežat emocijas? Vai jūtat, ka pašdisciplīna ir laba un nepieciešama? Kas jums to iemācīja? Jūsu vecāki?

Jūsu sabiedrībā ir liels juceklis attiecībā pret emocijām. Tas ir redzams kaut vai pēc tā, cik daudz ir debašu un sajukuma jautājumā par to, kā audzināt bērnus. Bērni, dabiski, ir emocionāli daudz tiešāki nekā jūs, pieaugušie. Un tas rada grūtības. Kas būs, ja tiek pārkāpti daži jūsu morālie ierobežojumi? Kas būs, ja situācija kļūs nekontrolējama un haoss pieaugs? Vai jāuztur disciplīna, vai jāļauj bērniem brīvi izteikties? Vai jākontrolē to emocijas, vai nē?

Emocijas - tā ir jūsu Zemes realitātes daļa, taču tām nav jāpārvalda jūs. Tās ir kā mākoņi, kas aizsedz sauli. Tāpēc ir tik svarīgi apzināties emociju un strādāt ar to apzināti. Ar tīru un sabalansētu emocionālo ķermeni ir daudz vieglāk ar intuīciju tikt līdz savai būtībai, saistīties ar savu dvēseli.

Lieta ir tāda, ka jums jāļauj emocijai pilnībā iekļūt jūsu apziņā. Ja jūs tieši nezināt, kādas emocijas šobrīd ir šeit klāt - vislabāk ir sākt ar to, ka sajust spriedzes un žņaugus savā ķermenī. Tie ir emociju vārti. Visas tās glabājas jūsu ķermenī. Piemēram, ja jūs jūtat sāpes vai spriedzi vēdera apvidū, jūs varat aiziet uz turieni savā apziņā un pajautāt, kas noticis. Ļaujiet jūsu ķermeņa šūnām runāt ar jums. Jeb iztēlojieties, ka jūsu iekšējais bērns tieši tagad ir blakus jums. Palūdziet viņu parādīt jums, kādas emocijas pašreiz viņā ir pārsvarā.

Kappec jabaidaas no savaam emocijaam cilveekam,kura buutiiba ir SKAISTA!!??

Pati svarīgākā lieta, kura jums jāizdara ar emociju - jāielaiž viņa iekšā, jāizjūt visi tās aspekti, pie tam, nezaudējot apzinātību. Paņemiet, piemēram, dusmas. Jūs varat atļaut dusmām pilnībā būt klāt jūsos, izjust to vairākās vietās savā ķermenī, tai pat laikā pilnīgi neitrāli aplūkojot tās no malas. Tas ir apziņas dziedinošais tips. Kas notiek šajā piemērā - tas ir tas, ka jūs it kā aptverat emociju, kura ir nesaprašanas forma, - ar saprašanu. Tā ir garīgā alķīmija.

Emociju vislabāk apskatīt kā enerģiju, atnākušu pie jums izdziedināšanai. Un, tātad, ir svarīgi neļaut emocijai pilnībā sagrābt jūs, bet saglabāt spēju paskatīties uz to no neitrālas pozīcijas. Svarīgi palikt apzinātam. To var noteikt tādā veidā: jums nav jāapspiež emocija, bet jums arī nav jāslīkst tajā. Tāpēc, ka, kad jūs iegrimstat emocijā, pilnībā identificējoties ar to, bērns jūsos kļūst par tirānu, kurš sagrābj jūs pilnībā.

Novadīt viņas uz zemi ...

Nav vajadzības nosodīt vai nomākt emocijas. Tās ir nepieciešama jūsu kā cilvēciskas būtnes daļa, un kā tādām ir nepieciešama cieņa un pieņemšana. Jūs varat uzskatīt savas emocijas kā jūsu bērnus, kuriem nepieciešama jūsu uzmanība un cieņa, un jūsu vadība.

Un tā, kā jums tikt galā ar emocijām sevī vai savā bērnā?

Svēta ptiesība - ķer manis tiešam var sasprāgt  

Es teicu, ka "sajūtas - jūsu skolotāji, bet emocijas - jūsu bērni". Paralēle starp "būt emocionālam" un "būt kā bērnam" ir pārsteidzoša. Jūsu "iekšējais bērns" - tā ir jūsu emociju vieta. Tāpat ir pārsteidzoša atbilstība starp veidu, kā jūs izturaties pret savām emocijām, un veidu, kā jūs izturaties pret reāliem bērniem.

Emocijaam-JAA ! Manieriigumam-NEE!