Ja cilveks dod padomu tad vajag ieklausities viņa vardiem.Varbut viņšzin to par ko tu pat nenojauši un kad smadzenes kup no milestibas un uz acim roza brilles tad pat negribas nevienu usklausit un pieļaut sliktas domas.Mes atceramies par tiem padoma vardiem kad jau ir pavelu un musu roza brilles noskalo asaras.Paldies tiem kas dod labas padomas!

Manaa gadiijumaa veel darba laiku kopaa pavadiitu vajadzeetu piemetinaat.veel pludmali....veel sabiedriibu...Lai cik cilveeks ar buutu izskatiigs,labs ,interesants,miiljsh.....TICI man-var nogurt...mazliet!!!

Kartejo reizi,forsi.   

Nu pasaki ka ta nevar notik.   

Ak ka gribas uz paradize bet elle draugus ir vairak!

Mana dzīves pieredze rāda, ka nevienam nevar pilnīgi uzticēties, pat sev.

Dzives pieredze pierada ka var usticeties pilniba tikai sev.Citreiz liekas ka cilveks ir tavs labakais draugs un pat nenojauš ko tas runa tev aiz muguras.Bieži nak doma : Ta gribas uszinat ko isti doma pa tevim tavi draugi!

...neņem ļaunā...tev atļauju gan neprasīšu.....

Taa jau parasti ir,ka vislabaakajiem Viiriem-raganas,ne sievas!

Neapvemsies!??

Mani vienmēr izbrīna, kaut tajās pašās ideālajās vakarīņās - daudzi pasaka, es neēdu papriku, es neēdu burkānus, ķiplokus, brokaļus, spinātus, no piparmētrām, citronmētrām nekur  neciešu, šitaki, šampijonus arī ne, cits pasaka, ka kartupeļus ne, sviestu nekur, cits no kirbijiem, spinātiem ne, ta cūkgaļu ne...tad rodas neviļus jautājums...ko tad piedalies tādā raidījumā? Kot tur lien? Sēdi ar savu rotaļu ēdienkarti mājās. Visiem jāizdabā?
Par pasniegšanu cits jautājums.

...nu nezinu gan...tas ir subjektīvi.....visiem taču negaršo viens un tas pats ēdiens

...tu saki......nu tad neko...man gan var.....

...var būt kāds viens cilvēks--- sirdī- domās...-bet nav ne mājā ne gultā...

..esmu...kur esmu....esmu....kāda esmu....ja kāds vēlas būt citur....tad kādēļ viņam tur nebūt...ja kāds vēlas būt citāds...par ko tad ne.....

nu sk...neesi uz izsaukumiem....-   privātais--- ģimenes robežās

...ja tantei būu riteņi...tā būtu taksis....ko nu...ne tantei riteņu...ne taksi esmu izsaukusi.....

       Padomju valstī bija kravas auto mšīna ZIS-5 un autobuss uz tā bāzes.  Varēja ielikt  1. ātrumā, izkāpt no tās, ar plecu piestumt , lai tā izkļūtu no dubļiem,motors nenoslāpa,šoferis varēja iekāpt tajā lai turpinātu braucienu.

Neapstrīdu pieskārienu burvību un nepieciešamību, samīļot vajag! Īpaši mazus bērnus. Esmu novērojusi, ka cilvēki ir ļoti dažādi, arī pieskārienus uztver dažādi. Vienam patiksies, ka ap viņu čubināsies un spaidīsies, citam tas var nepatikt, un tas man šķiet normāli, jo ir cilvēki, kuri ir kinētiķi- viņiem visu vajag aptaustīt, pieskarties. Kam tas ir mazāk, nealks ne paši pieskarties, ne , lai ap viņiem visu laiku mīlinātos. Enerģijas apmaiņa ne katru pozitīvi ietekmē.

Gana "smirdīga" anekdote pati par sevi. Kaut kas tamlīdzīgs sen dzirdēts, priekš kam atgremot.