Roze pret tevi aizvērusies. Nav Rozes bez ērkšķiem... ne katra Rokai ļausies. Anomālā zona .

ļauj ienākt....

Neviens virs zemes nav palicis, bet gribas, lai kāds atnāktu, uzliktu puķi, pastāvētu, aprunātos.

Jā , tānu viņš ir ....   es ceru ka mani arī kads vai kāda apraks kad būs pienācis tas ...brīdis ko sauc par aiziešanu uz citiem medību laukiem pasauli .

Un kur būs garantija , ka tajā, kurš nopogājies līdz zodam un ietinies no galvas līdz kājām - jo necaurspīdīgāk, jo labāk... būs kaudze to viscienījamāko tikumu?

... Es varu ....,atstāt pēdas aiz sevis ....
Ir kāda anigdoite ...Ķīķa iet pa ielu aiz sevis vel ķēdi , pienāk otrs ķīča un prasa ; kapēc aiz sevis vel ķēdi ? A ! kā tu domā , gribi lai stumju to ķēdi ?    
Lia jums jauks piegdienas vakars ...   

Izsāpēt sāpi , izmīlēt dzīvi , kamēr mēs dzīvi ..

Darīt to ko negribas tak tik grūti

Bērniem mēs atdodam visu, ja mēs tā atdotu sevi vīriem, tad laikam laulības šķiršanu nebūtu.

Diemžēl , tāda koncepcija ir taisnākais ceļš uz - atkarību. Atkarība no bērniem ir tik pat graujoša kā atkarības citas formas- alko,. narkotikas.. tikai izpausmes  citas. Bērns- tā ir vecāku izvēle..un zināma atbildība- mazam esot- iemācīt, apmācīt, un pēc tam- neiejaukties.. Savādāk- tas censonis dzīvotspējīgs nebūs.
Pie visa tā būtu gana veselīgi atcerēties, ka - mātes/tēva statuss- ir tikai viena no dzīves piedāvātajām iespējām, kā izpausties, kas neanulē visas pārējās izveles un iespējas.

tad kad izaug bērni,aiziet savā dzīvē,tad svarīgi paliek mazbērniņi

tik laid man iet.....

Hm..var, bet negrib darīt , "prošla ļubojv, zavjaļi pomidori"(JOKS)

Izskatās kā dzeja..bet sarakstīts prozā..

Viena sena-sena dziesmiņa:
Raug, roze zied!
Es, bitīte, pieskrienu
Un noskūpstu tās šķīstas lapiņas,
Iekš kurām medus rasa sakrājās.
Tā stalti zaļo, lapo, zied arvienu;
Tāpēc man sirds it jautri dzied:
Raug, mana roze zied!
/Ansis Līventāls/

Kamēr mīlam mēs dzīvojam   
Dzejolītis labs   

Un tu šai lielā brīdī biji klāt?!

Manas domas saskan ar An Das. Tas, ka par mazu nevarīgu būtni rūpējas ir pašsaprotami, jo viņa bez vecāku -pieaugušo gādības nevar iztikt, līdz ar to sanak diezgan pamatīgi mainīt ierasto dienas kārtību, atsakoties no daudzās savām velmēm un iegribām. Bet sevi ziedot pilnībā...nu ne, tas jau ir atkarības paveids.

Nezinu gan , abi ar brāli esam vienādi mīlēti un arī lutināti bērnībā tikām abi bez atšķirības!   

Lai kļūtu laimīgiem, Jums ir jāsaprot, ka dzīve ir tikai viena. Ir jādzīvo sava dzīve, ne cita. Savā dzīvē Jūs esiet valdnieki un neļaujiet, ka citi cilvēki vai lietas Jūs novirza no ceļa.

Tikai bērns nedrīks just, ka viņš ir pats svarīgākais pasaulē - izaugs bandīts.