Runājot,nekur nepazūd,tikai paslēpjas(skumjas),bet fiziski un garīgi pastrādājot,izzūd visas skumjas....Pēc darba,rodas citas domas,kā kaut ko citu paveikt.....
Skumjas rodas no bezjēdzīgā dzīves gara.....

mēs kopā gan visu ko varētu samēģināt

negribu mēģināt un nožēlot kādus pāris gadus

Tāpēc nemāciet Tieši tie mācītāji visbiežāk slimo

Kapēc iedomājies, ka visi melo? Laiks iet uz priekšu, bet vilkties tam iepakaļ vai stāvēt uz vietas... tas nav reāli. Pati uz sevis esmu pārbaudījusi:" laiks dziedē". Vienk. ir jasakārto sevi, savas domas, jāizpēta savas izjūtas, un japajautā, vai gribu būt nelaimes čupiņa? Zināms taču, ka kultivējot sevī nelaimīguma sajūtu, cilvēks sāk slimot ar dazādām fiziskām kaitēm. Kad pārdomāju sevi, tad izpriedu, ka vajag iet laikam līdz, atradu nodarbes, tai skaitā fiziskas, kas neprasa naudas ieguldījumus, lai noķertu to laimes hormonu

Vēlu Tev veiksmes.

viss ko nogaršo pirmo reizi-ir degustēšana...degustatori ir ar izsmalcinātu nevis gaumi...bet garšas jušanu.
Lai liktu etiķetes/kaut vai uz vīna uz pudelēm/...tad tev jau maza info par gaidāmo...bet pašam degustatoram var ne īpaši patikt lietot...kaut vai ķimeņu piegaršu...bet TEV tas var būt tieši tas, kas vajadzīgs.

Vairums mūk no sāpēm...,bet tās panāk,ja nav izsāpētas

Alesandr, man pašai savs kaktiņs, savs stūrītis zemes, nav spēka pat visu apstrādāt
Zinu, ka fiziski vingrinājumi, īpaši dārzā, labi relaksē (ja nepārstrādājas) .  Bet ir dažādi cilvēki, gan sangviniķi, kuriem tādas skumjas neuznāk, gan melanholiķi, kuriem sanāk šad tad paskumt.

Kad ir skumjas, vajag pārslēgties uz kaut ko citu . Jā, kaut pastrādāt , kaut parunāties ar kādu ,,,, aiziet kaut kur ...

Es tā iedomājos--- diētas turētājus...
Stāv uz škivja tortīte..bet-NEĻZJA!!!
- aizmirsti par to-iesaka dietologi...
-aizmirstas...pastiepjas roka...un slikti beidzas ..... tortītei

Monogāmiem cilvēkiem ir tikai viens-gan priekos,gan bēdās...Un ko psihalogs man pateiks? Atgriezīs atpakaļ laiku? Ineta...pārsvarā dzīvo sev...es neesmu no tiem...es nemānu sevi un nesaku arī citiem...Lū,dari,kā citi....Es esmu es un zinu,ko varu un nevaru....Ja gribu skumt...raudāt...tad tā arī darīšu...Es nemeloju sev kā vairums

Ineta, jābrauc uz laikiem apstrādāt zemi,lai pavasarī varētu sekmīgi sēt un stādīt.....Visas problēmas - izzudīs.....Tikai veselība un dzīvotkāre.....

Marika, es zinu, ka cilvēks sabrūk un saslimst, gan fiziski, gan garīgi. Mēs piedzimstam, augam, meklējam cilvēkus, ar ko mums ir labi, bet atkarība- tas ir slimīgi, tas ne pie kā laba nenoved , un, jo ātrāk pēc zaudējuma cenšas nostāties uz savam kājām un atrast nodarbes, kas aizpilda laiku, neļauties grūtsirdībai, jo labāk. Ir daudz cilvēku, kuri tādu vai citu iemeslu dēļ paliek vieni, bet viņi taču arī pirms tikšanās ar savu mīļoto cilvēku, dzīvoja vieni. Ja nav pašam spēka, ir draugi, ir psihologi.

Skumjas var būt vieglas , nomācošas .... smagas...
  Tas nav viegli definējams jēdziens , bet mēs gribam pielietot 1 atslēgu visiem gadījumiem.
   Vajag runāt par konkrētu gadījumu.
Es savā dzejolī runāju par romantiskām skumjām  . Tām ir nākotne vai vismaz cerība uz to .
      Mainās apstākļi (vide ) ,un šīs skumjas mazinās vai zūd , jo zina , ka atkal būs jauna diena.
    Nemetīsim visu 1 katlā !

Un visvairāk mani pārsteidz tas,ka citi zin kas otram jādara

Skaidrīt

Ineta....,bet kā tad? Redzi,Tu saki,tā nedrīkst.....,bet tā notika. Nelaime nekad nenāk viena

  Tas nemaz nav labi, kad otram aizejot..projam vai uz mūžiem, ir jacieš no tādas atkarības, ka nemāk un negrib dzīvot bez tā tuvā cilvēka. Zinu, ka cilveks var salūzt, ja visa dzīve pakārtota otram. Ko darīt, kā pareizi , teikt, ka tā nedrīkst ar visu sirdi, prātu izkust otrā....

Esmu bijusi tādās skumjās  un zinu , ko nozīmē skumt un meklēt nesameklējamo . Tās skumjas ir gadu garumā .. Tās drīzāk ir sāpes , jo skumjas ir vieglākas faktūras .