nr 423 andris vasiljevs ...jauníbá.....KOPIJA!

Tu raksti: "ko es varu dot citam,ja pati ar sevi netieku skaidrībā"; nu tad sāc ar to- saprast, ko vēlies īsti, kas vajadzīgs TEV!!! Tu esi atklāta te, neko netēlo un neuzspēlē, aiz to- palasījos- tik daudz spēka vārdus Tev Meitenes sarakstījušas!!! Ne viss Tev palīdzēs, noderēs uzreiz, bet- kripatiņa kāda jau aizķersies!!! Kad atk smagums velk pie zemes, kad sajūta- nu nevaru es vairs to!- raksti droši!!! Vai spēsim palīdzēt?, nezinu, bet mēs visas to vēlamies gan! Jo- tāpat ir gājis un iet visvisādi... Visas esam tikai un vienīgi Dieva radībiņas šaja Pasaulē, mīlēt gribošas, un vēloties ne jau tur diez ko- lai vienkārši- mūs mīl! Būs labi, Mairitiņ! Pasmaidi!

Tad Tev jauki !  
  Es biju pārsteigta , ieraugot to pašu taureni otrreiz.  Pārsteigta arī par to , ka viņš nebaidījās , bet , izmetot lokus , atkal atgriezās un apmetās manā tuvumā.

Lilija,lepnums ne vienmēr palīdz.

Mazais Mūk,cerība ne vienmēr ir tikai muļķa mierinājums.

"...Lūk, ko es šorīt esmu uzzinājusi: ja tu pārkāp robežu un nekas nenotiek, robeža zaudē nozīmi. Tas ir tāpat kā tajā senajā mīklā – ja mežā nolūst koks, vai troksnis ir dzirdams, ja tuvumā nav neviena, kas to saklausītu?..." /Lorēna Olivera, "Pirms es krītu."/
Nezinu, vai sapratīsi...Bet domāju, ka sapratīsi...

Man šodien - divi. Raibs un balts , un lidoja kopā. Skaisti, kā tavs dzejolīts.   

Kā nu kurai sievietei..Man tas nebūtu pieņemami. Neko nepadarīsi..ego..pašlepnums.

Jā- cerība vienmēr mirst pēpējā- kopā ar cilvēku....

Alise,paldies.Citādi tiešām sāku baidīties par veselo saprātu.

Ati,skaidri un gaiši parāda durvis,bet vienalga viņās lauzies.

Mazais Mūk,pieļauju,jo ceru.

Ingrida, Tavs ieteikums ir labs..par tiem + un -...
Ja to plusu sanāk vairāk- tad gan ir tā, ka grūti tās durvis aizslēgt!

Ingrīda,žēl ka nevaru izstāstīt Tev visu,bet tur jau tā lieta,ka labais ir bijis daudz vairāk.Jaunībā nenovērtēju,to kas man tika dots.Tagad cenšos atgūt,bet bezcerīgi.

Gadās gan, Mairit!!!
Tā nav apmātība...tās ir patiesas jūtas!!!
Tici man...ar laiku sadzīs sirds rētas!!

Es ar kāpju uz tiem pašiem grābekļiem,lai pārliecinātos-vai tiešām!

Skaidrīte,kas izdarīts,izdarīts.Un dažreiz pēc tam tās izrādās lielākās dzīves kļūdas.

Dzīvē notiek tikai tas, ko Tu pieļauj.

Es tgd Tev pateikšu k-ko tik elementāru un reižu 100 vsm apspēlētu, bet- vienalga!  Paņem papīra lapu, pārdali uz pusēm, vienā pusē +, otrā - ; un tad- saraksti pati sev, ko esi šai mīlā vai kas Tev tur /atvaino!- vnk- neizprotu īsti!/ guvusi, cik daudz pozitīva savas sajūtās, redzējuma uz dzīvi, vispār.... un tad- ko Tev nodarījušas šīs mokas un ciešanas.... Izdari gan tā! Jā, es reiz to darīju gan! Tad, kad aizslēdzu durvis kādas ar atslēgām trim! Jo- pašai kļuva baisi, no tā, ko sapratu!!! Tā ir APMĀTĪBA un- tikai. Piedod, ja par skarbu. Es tikai lasu, ko raksti, un secinu- no tā. Katrs esam tikai un vienīgi vietā savā!

...bet var sanākt abi vienā personā