Es uzskatu, ka nav svarīgi ko un kam tu saki. Jebkurā gadījumā būs daļa skaudības, daļa nožēlas, daļa uzslavas, u.t.t.. No tā mēs neesam neviens pasargāts. Bet neko, nevienam nestāstīt, un neko negaidīt - tad jau lētāk ir nošauties. Esmu izmēģinājis gan, gan taktiku. Un esmu sapratis vienu - neviena no šīm taktikām neder. Klusēšana - tas nozīmē, ka ieej sevī, un bailēs no citiem vienkārši degradējies, iztukšojies; stāstīšana - saskarsies ar nenovīdību, skaudību, aprunāšanu, u.t.t..
Risinājums? Pirmām kārtām jābūt ļoti stipram savā garā. Stāsti tieši tik, cik uzskati par vajadzīgu, un norobežojies (jau stāsta laikā) no negatīvā, kas tik un tā pār tevi nāks. Neuztver apkārtējo nenovīdību, skaudību personīgi - laid to garām, it kā tas neattiektos uz tevi. Apcērt galus ar tiem, kas tikai mazliet cenšās tev pielīst, aprunāt, izlikties par draugiem, vai pat izmantot. Un rezultatā viss būs OK.
Tikai savs garīgais stiprums var sev palīdzēt! Pārējās ir atrunas, un iemesli kādēļ kaut ko nedarīt, kaut ko nesasniegt.

Tā ir spēle-darba devējs un ņēmējs. Piedāvājums un akcepts.

Domā,ka es pats zinu?Noklikšķ tādā momentā,kad pat negaidi.

ja vienai ir divi-tai otrai nekas vairāk par spriedelēšanu neatliek-normāli....un tas, ka nosvērta, jau vien liecina, ka patstāvīga, nav stutes nepieciešamas.
sanāk, ka vīriešiem vieglāk realizēties un pielīmēties pie nepilnībām.

Nu tad vīrieti pasaki, kur slēpjas tas fenomens Jo mazāk skaties Tu, jo vairāk pašu ievēro

Jo vairāk par to runā...jo vairāki par to domā...jo domas vairāk iziet izplatījumā, jo lielāka cerība nonākt pēc domas materializēšanās Bet paturēt prātā to, ka otra domas nav caurskatāmas...un nevari būt drošs , ka doma nav aplipināta ar vējbakàm...domāt, kam un ko stāstīt

Dumākais,ka tās izmisīgi meklējošās taisni atbaida.

Iespējams, ka pateikšu kaut ko šausmīgi aplam, bet manuprāt , vairāk par vienu piespēlē tad, kad neesi piesātinājis domas ar to, ka derētu kādu vēl sev blakus....Jo mazāk par to domā, jo vairāk tev piedāvājumi birst.Kur tas āķis...nezinu....Varbūt vīrieši jūt pašpietiekamību, pārliecinātību...brīvu , neierāmētu garu, kurš necenšas izpatikt nevienam?Jo ir tik daudz sieviešu ...turklāt skaistu, kas izmisīgi meklē, bet tā arī neatrod

   nedod viņam tādu iespēju..

Man sievasmāte galvenais specs tomātu un citās dārzkopības lietās . Mēs pa brīvdienām pieliekam savu roku , abas puses apmierinātas ar rezultātu !    

Ir ģimene un draugi , uz kuriem teiktais neattiecas .

Vienai otrai pietiek ar dievu.

Man ir paveicies manā dzīvē,jo tā ka neprotu bieži dirs...ies,tad rindā nestāvu,jo vienmēr gribētāju un vēlētāju ir vairāk nekā realizētāju,un šīs stūris man diezgan svešs,bet danci uzrauju ar labu dejotāju labprāt.Apbrīnoju Olgu raidījumā"Izklausies redzēts"ar viņas enerģiju un kolosālo izturību.

Un parasti tādiem baložiem ir nosegta seja ar lupatām...vakar tādus redzēju....

Ticu ,ka bieži spēlē pret tevi,ja tu esi stiprākā.Gadās jau cilvēki,kuri to nedara,bet ļoti reti un tādu ir maz,ka teikt tie ir mazākumā.

Tieši tā!
Cilvēks var paļauties tikai pats uz sevi! Citiem nekas nav jāstāsts par sevi un nav jāgaida palīdzība. Jo pretējā gadījumā var iznākt sliktāk, cits var mēģināt izmantot tavu nelaimi vai nepatikšanas savā labā. Diemžēl.

Pietrūkst to tikumisko un visādi citādi normāju veču priekš viņām. Paspējuši samaitāties velli tādi.

..Laikam svarīgāk būt reālistam..

Izlasīju teikto blogā.   Nu ko lai saka..laikam jābūt vienkārši dzīves gudriem..Jāzin, kad ko teikt un kam..vai vispār neteikt.. Piekrītu, ka reizēm nav vērts ko teikt, jo pierādījies, ka teiktais veršas pret tevi agri vai vēlu..

..Nu kā to ņem.. Katrai pēc nopelniem..