Vientulība atrod mūs vai mēs to izvēlamies?

14. jūl 2016. 20:48

Mēs visi savā ziņā esam bijuši, esam vai būsim savā ziņā vientuļi. To viss labāk var redzēt un sastapt jaunības gados, vel nesasniedzot pilngadību. Jo tad šī sajūta nepalikt vienam iekļauties barā ir viss izteiktāka, neviens bērns negrib būt atstumts, tapēc cenšas iekļauties kaut kāda barā un šad tad dara pat muļķības lai tik atrastos tāda, vai tad ar to nesam saskārušies? Mēs kļūstam pieaugušāki un vai bernībā bijām uzmanības vidū vai malā ieguvām savu macību par vientulību, cik noderīga vai cik kaitīga tā var būt. Un iestājas cits etaps mūsu dzīvēs vairs nav svarīgi iekļauties kaut kāda barā, pūlī, ir svarīgi atrast vai izveidot savu interešu grupu, kurā varam iekļauties un būt tajā. Un grupas lielumam nav nozīmes galvenais lai tā būtu, tā tiek meklēta vai tā atrod mūs, un esam tik ilgi tajā līdz nemainās skats uzdzīvi vai citi iemesli. Mēs kļustam nelaimīgi ja nevaram atrast savu interešu grupu kurā būt, jo zinam kas min uz papēžiem vientulība. Un agri vai vēlu pienāk šis moments dzīvē kad nav svarīga interešu grupā kā konkrēts cilvēks ar ko būt, un tā sākas šī dzīves partnera meklējumi, tas atrod mūs vai mēs viņu atrodam, bet galvenais lai tas būtu. Ja neizdodas mēs sākam krist izmisumā, bet šis izmisum ir kas lielāks kāds bija pirms tam, jo bailes palikt vienam ir palikušas lielākas.
Bet lai cik mēs baidītos no vientulības, mēs tikuntā to šad tad, vēlamies gribam kaut uzmomenta palikt vieni, izbēgt no pasaules vaiprāta, neteiktu ka tas ir vaiprāts, bet šad tad tā liekas. Un kad esam nomierinājušies atkal atgriezties savā publiskā dzīvē.
Vientulība ir nepatīkama lieta stāvoklis dzīvē no kā cenšamies izbēgt, bet tālu no tās mēs arī nebēgam, vajadzīgā brīdī pēc tās alkstam, kaut uz mirkli.

Atslegas vārdi: Dzīve38597, filazofija5

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (6)

Dzēsts profils 15. jūl 2016. 12:08

ja tev Kņadā vajag plēsties pēc lupatām, vai auto...kaut kādā veidā sevi uzlikt augstāk...tu noguris jau esi- to sasniedzis...atlaid bremzes-kādam citam jau kaut kas vēl...tu nerimsi nekad...tiekdamies pēc Pasaules atziņas savas cilts vidū...
es savu izplēsu jau piedzimstot-un vaļā acīm noskatos vājprātā....
bet es no tā aizgāju prom-neesmu vājprātam piederīga...klusumā rodas notis...klusumā vārdos burti pārtop...klusumā es sevi-zīmēju-esmu Pasaules daļa.

Simple J. 15. jūl 2016. 01:50

Ingrida Xx
Ar jūsu izteikumu ,, KATRS CILVĒKS IR CITS, IT VISĀ''  arī atbildējāt kapēc es rakstu it kā daudz bet galu galā neko, runājot vispārīgi ir iespēja iegūt atšķirīgāka spektra atbildes un redzēt citu cilvēku viedokļus un viņu skatījumu, kas balstās uz viņu iegūtās pieredzes, par konkrētu lietu, kas jā visiem ir zināms, bet katrs tam ir gājis pa savam. Šī visa sāls ir atbildes un cilvēku viedokļi kas aiz tā visa slēpjas. Uzdodot konkrētāku jautājumu saņemsim konkrētāku atbildi, kas līdz ar to kaut kur ar kaut ko ierobežojas. Nu vel pie dejavu atliek pievienot Jamais vu un presque vu pilnam komplektam. Paldies par komentāru, noterīgi un pamacoši

Ingrida X. 14. jūl 2016. 23:44

Tu esi "uzcēlis" vienu traki standartizētu karkasu- ar šo savu uzrakstījumu.
Nepasakot savā postulātā- neko tādu, kam- vairāk vai mazāk- nav gājis cauri- katrs.

Piedod, ja kko jaucu, bet kkā šķiet, ka jau agrāk Tu, tieši TU!! /atv., ja kļūdos!/ rakstīja šādus vispārīgus spriedelējumus, pasakot- it kā- daudz, tai pat laikā- nepasakot- NEKO.

Tu aizmirsti vienu- šķietamu sīkumu:  KATRS CILVĒKS IR CITS, IT VISĀ. /kāpēc uzpeldēja tā dejavu??? vai tieši Tev netiku to jau rakstījusi, kkad, senāk mzl?? .../ .. ok.

Minka M. 14. jūl 2016. 22:39

Cilvēks pats vairāk vai mazāk lemj par sevi,ko vēlas.but barvedis vai pēdējais cilvēks aiz bara.
Vai vientuļš starp cilvēkiem,vai vienpatis.
Cilvēks kuram liela ģimene,kuram ir daudz draugu,,iespējams ka viņam visa tā par daudz,,,un jūtas sirdī vientuļš..
Ja man visa kā pa daudz,gribu apmaldities,bet nesanāk,jebkurā gadijumā izeju uz ceļa,,
Tad laiks doties mājās

Vineta K. 14. jūl 2016. 22:33

Kad man vis ir apnicis un velos pabut viena ar savam domam,es eju pie jurinas,un relaksejos.Bet kad vizspar ir problemas,mekleju ozola koku,un stastu,raudu un priecajos.Un paliek viegli,uz ilgu laiku.Bet kas atiecas uz vientulibu,sudzeties nevaru.Nesu viena,un nekad nesu bijuse.Vienmer atrodas,blakus cilveki,kurus es milu,un cienu.Tads ir mans darbins.Tie ir mazie brinumini.

Dzēsts profils 14. jūl 2016. 21:40

Mums katram pienāk tāds brīdis, kad gribas, un pat ir vajadzība,
nolīst klusākā vietiņā, vientulībā pārdomāt   gan nepaveikto,gan darāmo

Autorizācija

Ienākt