Tevis nav jau 40 dienas - mana sirsniņa sāp un ilgojas...
Atslegas vārdi: dzīve38631
Dzintars B. 8. mai 2014. 11:35Kā saucās piemiņa pēc 40 dienām?
                      Dzēsts   profils
                     8. mai 2014. 09:21Uz kuru gan Debesspusi no 4. aizgāja.... nav vairs Plānā...kvadrātveida
Leonora t. 8. mai 2014. 09:11Grūti ir tad,kad nav tuva sirdij mīļa...sāpīgi arī...
                      Dzēsts   profils
                     8. mai 2014. 01:34Nerakstu dzejoļus vien rindoju domu...... Dzejoļi–tas ir kaučkas....uhtīīīīīīī
Kristīne a. 8. mai 2014. 00:56Nakts viesi, skaists dzejolis, paldies.
                      Dzēsts   profils
                     8. mai 2014. 00:43Par aizgājušiem   neraudiet 
Par viņiem raudāt   nava verts 
Tie   laimes zemē   kur nav rūpju 
Vien šajā  krauklis   melnais  skaļi ķērc 
 Sirds palikušiem smeldz un as`ras
 Pa pusēm dvēselīti   mazo  rauj 
 To nedariet jo aizgājējam   saulē tajā 
 Par zemes rūpēm pasmieties ir ļauts
Ar asarām jūs tikai    savām 
Pie zemes dzīves      turat to 
Tās noslaukat un     ceļā  tālā 
Ar klusu smaidu     tuvo pavadat  
  Un darat  tā lai     debess jumā 
  Tai dvēselei kas    jau tajā mīt   
  Uz zemes saitēm   noraugoties 
  Vien klusa prieka    asariņa krīt .......       (domas.....)
                      Dzēsts   profils
                     7. mai 2014. 23:57Laiks dziedina.Paies vairāki gadi un nesāpēs,bet ilgosies vienmēr
iim e. 7. mai 2014. 22:54Nē! Palasi tagad modernās austrumu gudrības tur arī r minēti tieši tie paši cipari un palasi vecās latvju dainas!!! Tagad ir plaša informācija pieejama...
                      Dzēsts   profils
                     7. mai 2014. 22:11jēzus kad augšāmcēlās.......viņš vēl 40 dienas pa zemes virsu staigāja, atvadījās no sava harēma....tad viņš pie dieva devās.......eņģelu pavadīts...... domāju, ka no šī stāsta tās 40 dienas iegājušās.....kristietiba pie vainas...
iim e. 7. mai 2014. 22:01Sandi -- tās ir cilvēkam saprotamas mērvienības, kurās ik pēc noteiktu dienu skaita no cilvēka atdalās pārējie ķermeņi un 40 dienā atdalās pēdējais ķermenis!!! Tas ir gan aprakstīts, gan pierādīts un ja vēlies uzprasi pareizticīgo mācītājiem -- viņi tev labi paskaidros kas ir kas!!
                      Dzēsts   profils
                     7. mai 2014. 21:33atkal tās 40 dienas..... kāpēc ne 60 dienas?........ vai 10 dienas........
Ingrida X. 7. mai 2014. 21:19   Kāpēc es par to esmu tik pārliecināta? Bija Meitenīte, kura neizturēja it kā ļoti vienkāršu sirds operāciju /vsm Viņas mammai- pirms tās- tā tika teikts: šādas operācijas bērniem tiekot izdarītas bieži, un vnm- veiksmīgi/; bet Meitenīte- aizgāja, savos tikko kā palikušajos 10 gadiņos. Un tad cilvēki- nezinot- ko teikt un- kā teikt- no Meitenītes vecākiem tā kā vairījās, vai kā... Es arī nesapratu, kā labāk rīkoties. Nebija jau īsto vārdu, bet saņēmos, un aizgāju. Un tad- tās Meitenītes mamma runāja un runāja, stāstīja un stāstīja, atcerējās visu ko par savu Maziņo.... nu lūk, un viņa teica, ka visgrūtākais šobrīd esot, ka cilvēki izvairoties, kaut viņa jau saprotot... bet tik ļoti griboties par savu Meitenīti parunāties ar tiem, kas Viņu pazina... arī Maziņās tētis esot noslēdzies sevī... un esot tik smagi, ka visam klāt vēl šis klusums... 
   Runājies par savu Vecmāmiņu! Runājies ar Viņu! Raudi! Izraudi visu! Nav jābūt stiprai! Stiprāka kļūsi ar laiku...
Ingrida X. 7. mai 2014. 21:07Tas jau nemaina neko, ka esi pieaudzis cilvēks!!! Man ir mamma, un es pat nespēju iedomāties, ka Viņas varētu arī nebūt! Tas liekas tik pašsaprotami, ka Viņa ir- vienmēr stipra un varoša... kaut- nemaz jau tik stipra vairs nav... Es gribu pateikt kaut ko labu, tikai nezinu, kas tas varētu šobrīd būt... nerodas tie īstie vārdi. Es tikai zinu, ka vajag runāties, nevajag noslēgties, lai cik grūti tas arī nebūtu!!!
Kristīne a. 7. mai 2014. 20:52Ingrida, jā, mēs bieži spēlējām. Piemēram, spēlējot duraku līdz gadiem 15, bieži uzvarēt nesanāca, bet tad kaut kā spēki izlīdzinājās. 
Jā,  piekrītu, vajadzīgs laiks. Sākumā jutos kā mazs suņuks, kuru pametuši vienu, kaut gan esmu pieaudzis cilvēks. 
Ingrida X. 7. mai 2014. 20:32Paldies, Ineta. Man tik bieži, gribot labu, noiet greizi, ka- jā!- domāju- atkal esmu ko ne tā... Paldies Tev.
Ingrida X. 7. mai 2014. 20:30   Jūs kādreiz divatā arī uzspēlējāt?? Kurai parasti veicās labāk?? Mans tētis man, piemēram, šad tad ļāva šahā uzvarēt, bet es taču jutu, ka viņš vnk ļauj!!!, un tieši aiz to gribējās iemācīties spēlēt labāk, lai uzvara būtu pa īsto  
   To sajūtu- ieraugot tukšo gultiņu- zinu... tā nepametīs Tevi, tikai Tu iemācīsies ar to sadzīvot... bet- visam jau vajadzīgs laiks... Jā, kā Maija teica: Viņa ir blakus Tev savā mīlestībā vienmēr! Runājies ar Viņu, stāsti.. , nenoslēdzies... es nezinu, man šķiet, ka tas palīdz... Ir vajadzīgs laiks! Un Tava vecmāmiņa grib, lai Tu tiec ar to galā, lai... ai, nu Tu jau saproti, ko vēlos teikt.. baidos banalitātes...
                      Dzēsts   profils
                     7. mai 2014. 20:29raudāt nedrīkst par aizgājējiem. tā jūs neļaujat viņiem pamest šejieni. un viņi nevar jums palīdzēt un sargāt, kamēr ir te uzkārušies.
Kristīne a. 7. mai 2014. 20:23Ingrida, paldies tev par sarunu vai nu kā, lai to dēvē, paldies, ka uzklausīji, vienu brīdi bija pavisam skumji, bet tagad labāk.
Ineta L. 7. mai 2014. 20:20Ingrid, par pēdējo komentaru 20:13 gribas uzslavēt, pilnībā piekrītu. Un izrunāt savas sajūtas aplī, kaut tikai virtuālajā, tas jau ir forši. Ir dažādi blogi, un kāpēc nevarētu būt sirsnīgo sarunu uz uz pleca uzsišanas atbalsts?
Kristīne a. 7. mai 2014. 20:20Paldies, Maija!