Un kā vēl protu un sanāk arī. Taču arvien biežāk jautāju sev - kādēļ gan? Dzīvojam taču vienreiz un naudu kapā līdzi nepaņemsi, tad kāpēc atteikt sev vai saviem mīļajiem.

Sūdīgi,uz pohām tukšā tara janodot.

Cilvēks ekonomē tik, cik kabata spiež. Es nedzīvoju pāri saviem līdzekļiem, naudu neaizņemos, pat dzīvokli treknajos gados nopirku bez kredīta...Tagad tādus lielus pirkumus neveicu, jo nevaru atļauties. Esmu vai neesmu ekonomiska, pašai grūti spriest, bet savu budžetu sadalīt māku.

Ka vajag tā ari sanāk, varu izvilkt dzīvību ar 1 Ls, un var pietrūkt tērējot 100 Ls.

Tauķi neveidojas

Ir jau pagrūti un reizēm sanāk- kaut kur pārtērēt, tad ir citur- jāekonomē.

Vai tad biešu čatnijs un auzu pārslu biezputra nav stingrais režīms?

Proti vai neproti, bet ja nav, tad jāiztiek.

cenšos-bet reizēm nesanāk-gatavoju un ēdu majās.Kafejnīca-ja nu satieku pilsētā kādu draugu.Arī dēls ar savu meiteni pārsvarā gatavo mājās-pie tam cenšas lietot veselīgu pārtiku.Jāekonomē,lai nopirktu kvalitatīvus apavus,lai aizbrauktu ceļojumā

Ekonomiskai jābūt,kad nauda maz un jārēķina vai sanāks iztikai un komunālajiem maksājumiem
Bet ja nauda ir- kāpēc sevi nepalutināt?
Jā, es māku IZdzīvot stigri ekonomiskā režīmā

Nu tā - zobi nolūst sakaltušas garozas graužot ..

Neko daudz nešikoju ikdienā , tad varu atļauties arī paceļot , kas ir mans hobijs !

nevar iztērēt VAIRĀK  nekā maciņā ir - palaidi grožus va'lā/ pievelc pavadiņu citā vietā ...

Nemāku es taupīt ...

Ja tu vari atlauties,teret.Kapec sev kautko ateikt.Vajadzibas gadijuma,varu but ari taupiga,bet tas ir atkarigs no situacijas.Tapec censos vairak sevi palutinat.Nu ir pienacis laiks kad to tiesam varu atlauties.

Neprotu un nesanāk. Bizness tas ir viens, bet privātā dzīve - pavisam kas cits un tajā taupīt pat negribu mācēt.

Kāpēc gan neatļauties kāroto?---tā vietā iegādājoties vienu un to pašu?!...- izdevumi tie paši---   bet sajūtas

Kapitālisms mani iemācīja dzīvot taupīgi...