Nekad nav par vēlu piekāpties, piedot,
Akmeni azotē nenēsāt vairs.
Noņemt no sevis to smago slogu,
Kas tikai pašu smacē vai nost.

Nekad nav par vēlu uzsmaidīt otram,
Pirmajam roku pretī tam sniegt.
Atbrīvot sevi no lepnības važām,
Kuras tu esi sev uzlicis pats.

Nekad nav par vēlu teikt labus vārdus,
Nemeklēt iemeslu, teikt tāpat vien.
Arī tam, kas reiz dvēselē spļāvis,
Jo tā tikai tīrāks kļūsti tu pats.

Nekad nav par vēlu apciemot draugus,
Negaidot, kad tie palīgā sauks.
Piezvanīt, uzrakstīt, satikties runāt,
Jo tu taču esi arī tiem draugs.

Nekad nav par vēlu izrādīt jūtas,
Cilvēkam, kurš tev mīļš ir jau sen.
Ar savu attieksmi, vārdiem un darbiem,
Parādīt, cik viņš īpašs ir tev.

Nekad nav par vēlu...
/Egils Dambis/