Ierosmi uzrakstīt- deva Ritmas Ri blogs, šodien, 12:05.
Ja jau cilvēkam- runāt par to, kas Viņam tobrīd- patiešām nozīmīgi; ja atrādīt to, kas pacēlis rakstītāju- 15 vai cik tur cm virs zemes /jā, jā- man- izsmejošā tekstiņā pierakstītā- implantētā- stulbenīša z.- kameriņa/, tad... apstājos un domāju... kas tad ir- TAS VĒRTAIS, KO APRAKSTĪT BLOGOS-  KĀ NAV- JĀKAUNAS??? ..

   Ziniet- kļuva, reizi jau kuro, skumji.. Pavisam ne tik tālā pagātnē- mēs runājāmies- par daudz ko... caur Nopietnību, caur- jokiem... Un- nebija nupat baigi jāpiedomā- ko drīkst, ko nedrīkst- rakstīt. Te, jā- TE!!!- pavaldīja Patiesums. Tad- ienāca konkrēti- sandis/zigurds, būtībā- absolūtā nulle- pat bez vārda sava, kur nu vēl- izskats, savs; un ātri vien- plaukstot viņa /NEKĀ!/ popularitātei, savairojās viņa armija. Ar patapinātām bildēm, patapinātu domāšanu, patapinātiem, iz neta- izkopētiem tekstiem, prātulām, bildītēm... patapinātu nodarbošanos- uzbraukt, noriet kādu. Un, kā jau sērga jebkura, daudziem tā kļuva- lipīga. Nelepojos, bet- nenoliegšu: arī man. Ja jau te pavalda filosofija "zobs pret zobu", arī es reizēm sāku- knābt.

   Mēs paši to- pieļāvām. Viņa atbalstītāju kopa- anuga ; Ritma ; rupjā elita ; draudzene Kisa Kiss ; maxiņš, ar zilo karogu ; Juta     + citi, vārdos nenosauktie /neesmu veikusi pētījumu, minēju tos- uzkrītošākos no- NEKĀ- vērtīgās daiļrades atbalsta kopas/; te nav pat svarīgi- ko vsp raksta, svarīgi- izdzīvošanas jaut.-  / -to sūkā, vai kā??, gūstot perversu baudu?? /

   Zinu- saucēja balss- tuksnesī. Daudzi, kas sajutās līdzīgi, pagājuši- maliņā. Daudzi- pieņēmuši jaunos noteikumus un- pielāgojušies.. Nu, nu... Tikai man- nez kapēc šķiet, ka pienāks brīdis, kad sūkāsiet arī īkšķīšus- savus, neveiksmīgi!! cenšoties izsūkt kko- nez ko- no tiem..

   Jā, man žēl to nopietno, vieglo, visvisādo sarunu, kas te- bija!! Ļoti- žēl!!