Šis būs stāsts par izdzīvošanu - par šo spēcīgo pašsaglabāšanās instinktu , kas ekstrēmos apstākļos liek cilvēkiem ēst savus sugasbrāļus ..., taču daudz vairāk šis stāsts - par kādu mīlošu sirsniņu ir...

        Mana babiņa vnm stāstīja , ka baismīgo Ļeņingradas blokādes laiku viņa ar meitu /manu mammu/ izdzīvojušas , tikai pateicoties mūsu kaķim Vasīlijam , mīļi par Vasīti - sauktam .
Ja ne viņš , abas būtu nomirušas badā , kā tas notika ar daudziem ..., tik daudziem - toreiz ...

Katru dienu Vasītis devies medībās un nesis mājās peles , ja palaimējās - pārnesis arī pa kādai treknai žurkai .Pelītes babiņa izķidājusi un vārījusi no šamajām strebjamo , no žurkām - neslikts gulašs sanācis. Vasītis vnm pacietīgi gaidījis savu porciju ēdamā , bet naktīs gulējis zem vienas segas starp abām sievietēm , cenšoties tās sasildīt ar sava ķermenīša siltumu un murrā dziesmiņu .

Uzlidojuma briesmas Vasītis sajutis , pirms vēl atskanējušas trauksmes sirēnas , ar nemierīgu skraidīšanu un satrauktu ņaudēšanu , aicinājis steigties uz bumbu patversmi . Tā paspējušas laicīgi savākt mantas , ūdeni un - Vasīti azotē /lai kāds drūzmā nenozog apēšanai ! / , steigušās uz patversmi .

Bads bijis briesmīgs. Kā jau visi , arī Vasītis bijis izbadējies un kārns, jo visu nomedīto - godprātīgi nesis savai ģimenei.Ziemā babiņa rūpīgi krājusi drupačiņas - ēsmu priekš pavasara putnu medībām . Pabērusi drupačiņas... , paši ar Vasīti slēpušies slēpnī , uzglūnot medījumam .Kotē lēciens vnm bijis --->zibenīgs un trāpīgs ! Novārgušais Vasītis , lēcienā ielicis visu spēku , tikko spējis noturēt saķerto putnu , līdz no slēpņa piesteigusies  babiņa , palīdzot pievārēt medījumu .

Kad beigusies blokāde un parādījies vairāk ēdamā , arī - pēckara gados , babiņa vnm pietaupījusi Vasītim garšīgākos gabaliņus .., mīļi glāstot kotē kažociņu , čukstējusi :
- Barotājs tu mūsu ..., Maizestēvs !

Vasītis nomira 1949.gadā , babiņa ar mammu viņu apglabāja kapiņos , uzlika krustiņu ar uzrakstu - Vasilijs Bugrovs - ..., kapiņu - nenobradā lai ...
Vēlāk blakus Vasītim zemes klēpī mamma guldīja arī babiņu , pēc tam , abiem blakus, apglabājām arī manu mammīti .Tā nu viņi tur guļ - aiz vienas sētiņas ..., zem segas kā vienas - kādreiz ...
                                                       /brīvs pārstāsts no saita ru.net./