Kad rudens lietū samirkusi nāksi,
pie manis slapjās drēbes novilkt sāksi,
pat neprasi,lai dodu uzvilkt sausu,
tik tuvāk plītij blakus sevim saukšu.

Mēs raudzīsim kā uguns mēles šaudās,
lai var pēc brīža lūpas saplūst baudā..
Nu nē,ej prom,tā vēl pie iesnām tikšu,
nāc tad,kad nebūs kājās slapju bikšu!

Un atkal abi uguns liesmas skatām,
ne vairs viens otram sakam ko,ne prasām,
ar biksēm aizsviedi tu manas iesnas,
jau paši savijušies mēs kā liesmas.