Man- kkā sanāca šī vasara ne tā... kkas neizdzīvots, neizjusts, neizbaudīts.. palika- gaisā karājamies.. jā, ceru jau uz smuku atvasaru un rudeni, bet- vasara ir un paliek- vasara....
Man mīļš- Imanta Ziedoņa dzejolis, tajā- manas sajūtas- jūlijā:

vasara kļūst jau tik skaista
ka kļūst jau sāpīga
tik pati par sevi skaista
sava un nepiekāpīga

rauj puķes, cik gribi
nekā dabūt, nekā nevar dabūt
vienkārši- stāvi un smejies
un vasaras vidū jābūt

jālīgo ar to kopā
un prom jāiet reizē
citādi viss iznāk sāpīgi
un izliekas nepareizi

iet vasara pāri tik skaisti
bail iedomāt
nedrīkst no malas skatīties
jābūt, cik var, tuvu klāt

jābūt tik muļķiem, tik mīļiem
tik viegliem kā divas smilgas
citādi- apkārt ilgas
sāpes un ilgas
...............................................
.. gabaliņš debesu- arī no jūlija:

..nu aiziet vasara-un,kas par to?-
..vai nenåks rudens-ar paleti kråsaino?
..tad atkal ziema ar låstekåm staltåm-
..driiz atgådinås,ka ne mės te valdåm!...

Ek, ņemam kompanjonos vasaras saulaino noskaņu un rullējam apskatīt vēl neapskatīto skaistumu

Man aiz loga bērzs, tādiem nokareniem zariem. Atsevišķi zariņi jau iekrāsojas dzeteni...

... vēl var izjust krāsas un garšas, lai arī siltuma nav, saules staros vēl tīri koši pīlādži birdina savas ogas un saulespuķes savas košās ziedlapiņas, vēl var pasteigt un ievākt kādu derīgu ārstniecisko zālīti: viršus, dilles, upesmētras...

... vēl taureņi dej ,
vēl neaizej !
mana vasara , vasariņa ...

...aiziet gan...