Nezinu gan , vai tas ir tas variants ; pasaulē ir tik daudz cilvēku un tik daudz noslieču ....

Sado ..mazo ..?

Atceros, ka reiz skatījos filmu, kur vecis pārvēršas par mušu. Laimīgs, man šķiet, var būt, tikai, ja esi drošībā, kā arī, ja netrūkst mīlestības un sapratnes apkārt..

veleties,lai citi dzivo un rikojas,kaa gribi TU,ir vistiirakaa egoisma izpausme....tatad arii nemilestiba pirmkart jau pret sevi passu....

Ja cilvēks savā būtībā ir labestīgs , tad pilnīgi vienalga - vai viņš pats ir laimīgs vai nav  - viņš ir labestīgs pret citiem.  Labestība ir viņa saturs - tas ir  kā dzidrs ūdens , kas ieliets stikla traukā.
    Pazīstu tādus cilvēkus un priecājos par viņiem.

Prāts ir tas,kurš cilvēkam liek justies laimīgam...ja tas nav saduļķots ar negatīvīsmu,kurš ar to dzīvojis no bērnu dienām un ar savu auru pievelk tieši sev līdzīgos.Un tieši laimīgie rīkojas spontāni negaidot nekādu atlīdzību par to,jo prieka pilns un laimīgs cilvēks ir labvēlīgs.

Zini..pasaule ir tik skaista, cik skaistu mēs to redzam..
Jā..reizē arī dīvaina..un brīnumaina...

Nebrīnies , pasaulīt , par  radībiņu  savu ;
   Tā ir tik skaista
     Un reizē tik dīvaina !

Man patika romānā  ''Meistars un Margarita'' kad Volands sacīja, ka nekas nav mainījies 1000 gadu, ka cilvēka būtība paliek tāda pati..

Patika dzejolis..ar domu! Aktuāls visos laikos man šķiet tas cilvēks ar pletni un tie cilvēki, kuri pakļaujas..vai nepakļaujas..Tā ir bijis..un būs.

Pieļauju , ka reizēm tiem pavadiņas cilvēkiem rodas nepatika vienam pret otru : '' Skaties , kā citiem ... tu tik tāds vien  .. tevī nav .... tu par daudz .................."'

..tā ir,Skaidrīt,par nožēlu !

Arī tā var būt -  patīk pavadiņa !   Katrs izvēlas , ko un kā.

Ka tik tā pavadiņa nav dikti īsa.

..manā skatījumā,ļoti daudzi iet pavadiņā bez mazākās domāšanas............

Ir gan te daži,kuru viedoklis ir kaujinieciski pareizākais.