Kad kaŗa beigās bēgļi, no austrumu necilvēcībām glābdamies (Maskavas Ērenburgs bija izlaidis sarkanarmijai uzsaukumu slepkavot, izvarot, netaupīt neviena ), straumēm plūda pa Meklenburgas ceļiem rietumu virzienā, tad angļu kara lidotāji tos apšaudīja zemā lidojumā. Mēs nonācās Austrijas rietumu stūrī Bregencā pie Bodenas ezera, kur franču ārzemju leģiona okupācijas joslā mums draudēja izdošana krieviem. Kad pārbēgām uz Bavāriju amerikāņu okupācijas joslā, tur draudēja tas pats. Kemptenē ukraiņus ielenca baznīcā, kur tie bija sapulcējušies dievkalpojumam, sagrāba ciet ar varu un aizveda krieviem. Tikai lielais protestu troksnis, kāds nu sacēlās, spieda amerikāņus pierauties, taču Vlasova karavīrus izdeva visus. Un atkal nāca atklājums tāpat kā “Baigajā gadā”, ka visas varas iestādes ir /.../ pilnas, un atkal sākās dzīve pēc jau iepazītās metodes – melīgos apvainojumus atvairīt ar melīgiem pierādījumiem, jo tais apstākļos pie citādiem nebija iespējams tikt. Atkal pratināšanas, viltoti dokumenti apsūdzētājiem, viltoti likti tiem pretī. Nu mēs visi bijām “ar varu aizvesti”, jo brīvprātīga bēgšana no austrumu briesmām tika vērtēta kā sodāms noziegums, un vainīgie izdodami sabiedrotajiem krieviem. Kādam manam draugam, kas vācu laikā Latvijā bija darbojies kā redaktors, pierakstīja žīdu šaušanu un ilgi noturēja Heidelbergas cietumā: 1919. gadā komunisti bija nogalinājuši viņa tēvu, nu bija pienākusi izrēķināšanās arī ar dēlu. Šais juceklīgajos laikos paši humānākie izrādījās par ļaundariem izbazūnētie vācieši, un mēs sākām dažu labu vēstures problēmu ieraudzīt citādā gaismā un atklāt necilvēcību aiz atbrīvotāju maskas.

... ... ... ... ...

Kad mums, kara bēgļiem, kas bijām nonākuši Rietumvācijā, atpakaļ sūtīšanas briesmas bija pāri, sākās sijāšana jeb t.s. skrīningi bēgļu nometnēs, it kā lai pārbaudītu, vai tikai starp mums neslēpjas cilvēki, kam tur nav vietas, kā “kara noziedznieki”. Daudzus izmeta laukā, īpaši bijušos leģionārus, un bēgļu palīdzības organizācijas UNRRA izdotos personības dokumentus atņēma, lai pēc tam ar tiem apgādātu no PSRS izlaistos /.../ ieceļošanai Amerikā, un tā Ņujorkā esot malā kāpuši svešāda izskata ļaudis ar latviešu, leišu un igauņu vārdiem (skat. “Trimdas rakstnieku vēstules I”, 1982, 28-38).

Mēs izšķīrāmies izceļot uz pašu tālāko zemi Austrāliju, un bijām ne mazums pārsteigti par to, kā karalaika apstākļus aprakstīja un komentēja šejienes prese, pārspīlēti izkliedzot mežonības vācu, bet noklusējot krievu un savā pusē. Tā tas palicis nemainīgi visus šos gadus,...

Līdzās degradētām zinātnēm nu mums ir arī degradētas mākslas, kas sedzas ar modernisma vārdu, bet kas īstenībā nemaz nav mākslas, kā t.s. popmūzika, kas hipnotiska rakstura, garīgi postošam ārkārtīgi jutekliska un neirotiska, atstāj ilgstošu slimīgu iespaidu uz nenobriedušu jaunatni. Klāt nāk dekadentā glezniecība, pornogrāfiskā rakstniecība un filmas, kas panākušas, ka skaistuma jēdziena sabrukums izpaužas pat ļaužu ārienē, jau pa gabalu redzamā uzvedībā.

Pagrimums ir vispārējs – narkomānija, pornogrāfija, nelietīgi izmantota sieviešu brīvestība, hipiji, dunči, spridzekļi, pašnāvības, jaunieši bezpajumtnieki u.c. ir tā pavadparādības –, un amerikāņu ģimenes ir briesmās. Cionisms iefiltrējies sabiedrībā, pat baznīcā, un tiesās darbojas veikli ... advokāti, apejot likumu ar līkumu un panākot ļaunuma attaisnošanu. Vairums amerikāņu vēl bauda materiālus labumus, bet ne vairs brīvu izteiksmi – ne skolotāji, ne sprediķotāji, ne literatūra, teātris, prese, televīzija...

....

Un tā kā dolāra vilinošais iespaids ir tīkamāks par varas uzspiesto, tad daudzējādā ziņā Rietumu sabiedrība garīgajā sairumā pārspēj PSRS. Homoseksuāļi te ieguvuši likuma aizsardzību un viņiem atļautas “laulības” vienas kārtas partneru starpā. Nupat lasu kādu ziņojumu, ka Austrālijas premjerministrs piešķīris 5000 dolāru lielu atbalstu jauno lesbiešu un homoseksuāļu konferencei. Filmas, teātra uzvedumi tiek uzkrītošā veidā “modernizēti” tā, ka viss skaistums tur iznīcināts, aizstājot to ar perversām fantāzijām, gluži kā Freida psiholoģijā. Šīs ir pašas lielākās briesmas rietumu sabiedrībai, kad cilvēki tiek primitivizēti, athumanizēti, kad augstākās kvalitātes pamestas novārtā un koptas vairs tikai pašas zemākās.

.....

deklarēto ideju īstenošanas metodēm, savilktām īsi kopā kādā 1919. gada skrejlapiņā Rietumu revolucionāriem. Tās spēkā vēl šodien, tiek piekoptas neatlaidīgi un plaši.
Komunistu priekšnoteikumi revolūcijai (Sabiedroto karaspēka rokās krituši 1919. gadā pie Diseldorfas)
1) Samaitāt, pavest jaunatni, atraut no reliģijas, seksuāli iekārdināt.
2) Par katru cenu iegūt kontroli pār iespiesto vārdu un ar tā palīdzību –
a) novirzīt ļaužu prātus no valdības lietām, piesaistīt viņu interesi sportam, seksuāli kairinošām grāmatām, lugām un tamlīdzīgām pavedinošām lietām,
b) sašķelt ļaudis naidīgās grupās, neatlaidīgi izprovocējot strīdus par nenozīmīgiem jautājumiem,
c) iznīcināt ļaužu uzticību saviem vadītājiem, padarot tos smieklīgus,
d) vienmēr sludināt patiesu demokrātiju, bet nevilcināties sagrābt varu, darot to bez mazākās žēlastības,
e) iznīcināt valdības cieņu, modināt bailes un nedrošību, izmantojot patreizējo inflāciju un cenu kāpšanu, kā arī neapmierinātību ar vispārējo stāvokli,
f) kūdīt uz nevajadzīgiem streikiem svarīgās industrijas nozarēs un veicināt nekārtības, bet kavēt valdības pretsoļus,
g) darīt visu, lai sagrautu vecās morāles vērtības, kā godīgumu, atturību, savaldību un uzticību dotajam zvērestam.
3) Izmantojot šādu vai tādu ieganstu, panākt šaujamieroču reģistrāciju, lai vēlāk tos varētu konfiscēt, atstājot iedzīvotājus bez aizsardzības līdzekļiem.
Šī teksta autentiskumu pārbaudījis un apstiprinājis Floridas štata tieslietu ministrs Džordžs A. Brautigams.

---

No trolejbusā atrastas apdrukātas lapas.