Tuksneša zirgs ,
   Es tev atzīties gribu :
     Tik ļoti es baidījos
     Tavos augstajos kamiešos sēst ;
       Mana sirds kā putniņš krātiņā drebēja ,
       Manas lūpas sauca : "' Nē !  To gan nē ! ''
          Bet tu klusēji ,
           Gaidīji
              Un , iespējams , smaidīji ,
              Jo , neba , tādu zaķaušu redzējis daudz .

                 Tad lēniņām cēlies ,
                   Mani kā pūciņu nesi ,
                       Saudzīgi zemē laidi.

                                Es aizmirsu pateikt tev paldies ,
                                  Jo skurbusi biju tik ļoti -
                                    Kā vīns manī  maigums  raudzējās ,
                                       Ar  maigumu tavu tas salējās .

03.02.''14
/ S. Grasmane /