Nu neticu un nekad neticēšu,ka ar mani tikai tā.......     

Braucot mājās no Liepājas- jau   pie Skrundas pēkšņi   sajutās pavisam niecīga vajadzība pēc ...ha ha ha labierīcībām.
Nu tad tika apsvērta iespēja noturēties līdz Saldus autoostai Bet kas Tev deva-cilvēkus izlaida un uzņēma mērkaķa atrumā...un līdz ar to mana "vajadzība"arī uzņēma mērkaķa ātruma apgriezienus Lai kā centos par to nedomāt,domas pašas vienkārši domājās manā vietā
Brocēnos ierāpās tantuks ar paprāvām somām un iešvempās tieši blakus...Jēzus Marija.. nu par ko man tāds sods ,nodomāju,bet tad kad viņa izvilka paprāvu pudeli ar kolas dzērienu-un taisīja vaļā-ar varenu gāzes šņācienu-sapratu-tās ir manas beigas.
Pavisam nemanot tantuks uzsāka sarunu,ka braucot no mazbērniem-un šie viņai...kāpostiņus,ābolīšus-da hrenviņ zin ko salikuši līdzi....un tā runājot pavisam aizmirsās par spiedošo vajadzību
Tuvojoties Rīgai-meitai tika jau nodota komanda-sagaidīt-fiksi visu izņemt no rokām......
Bet protams,meitas platais smaids un vienīgais vārds----- "CIET "---------NEATTURĒJA NO FIKSĀ SKRĒJIENA UZ OTRO STĀVU -LĪDZ ATRADOS AR INVALĪDU VIENĀ TELPĀ !!!
Palaimējās,ka šis nebija uz ratiņiem-tad pateicu "von at sjuda"-...................
ŠITO LAIMI-AK,DIEVS.............