Ir nepabeigta sajūta kas neļauj garīgām sāpēm atkāpties. Nav šaubu. Es jau zināju ka tā būs… vai nožēla? Man jau sākotnēji vajadzēja izvēlēties citu ceļu - tādu kas neatnes stindzinošas sajūtas, asus kristālus sirdī, lauskas…vienkāršas stikla lauskas, brīžiem pat aizsitot elpu kā vasaras taurenim, kas nonācis kubveida stikla sprostā un sitas bez mitas…tas ir tik bezjēdzīgi!Smags, pelēks plīvurs pāri tam krīt… Cik ilgi tas tā vēl? Kā varēju zināt, kāds būs iznākums? Cik lieki tagad šķiet visi šie jautājumi, jo neviens uz tiem nevēlas vairāk atbildēt… kas izdarīts, izdarīts! Sekas es radīju pati, jau iesākot šo ceļu uz laimes patieso un trauslo būtību kā nokļuvusi nevainīgo iegribu virpulī…kā taurenis krāsaino ziedu pļavā. Tagad raugos izžuvušajā dzīvības strautā, kas reiz ar savu dzidro ūdeni bezbēdīgi traucās pāri raibajiem akmeņiem. Maz liekas… Un dzeltenais taurenis, iekļuvis stikla traukā arvien gurdāk cilā savus jau nogurušos spārniņus, tam sāk zust gaiss, trūkst elpas. Tas izdarījis savu izvēli jau…