apliecinām savu uzticību dzimtajai zemei,savu neaizmiršanu,ka arī esam dabas daļa,ka esamību nodrošina Saule un Jānītis;zaļā,klusā,pacietīgā zemes dzīvība ,kas nebrēc,kad mēs tai  minam uz galvas,un nesit pretī,kad lauzam zarus.Cilvēce it kā apgājusi loku,un pienācis laiks,kad pašu senāko mītu un rituālu intuiitīvie un simboiliskie priekšstati apstiprinās jaunā,zinatniskā atziņā un diemžēl arī bēdīgi praktiskā līmenī.Zemes pastavēšana tiešām kļuvusi atkarīga no cilvēku rīcības un uzvedības Apzināmies,ka dzīvojam pasaulē,kas ir ļoti atšķirīga ne tikai no senās,bet arī vakardienas pasaules.Ūdeni Lielupē un Daugavas lejtecē droši vien pat saulgrieža  nakts spēks nepadarīs tik tiru,lai cilvēks tur varētu nomazgāt savas kaites.Aizsargājamās jāņuzāles-buldurjāni,naktsvijoles,zilos pulkstenīsus un citus ātri izzūdušos augus-raut savam priekam butu tīrā apgrecība,labāk lai tie zied savās meža pļavās par prieku vēl mūsu bērniem un mazbērniem.Pārāk aizrauties ar ozola laušanu arī tā kā negribas-vai nu mazums tie lauzti ,zāģēti un spridzināti.Atjaunot senās paražas acīmredzot nav vērts;jo tos piekopj cauru gadu,bet demogrāfiskā sprādziena vienalga kā nav ,tā nav.Un dedzināt riepas-vai tad tāpat jau debesis nav gana piekvēpušas pēc pāris dienu atpakaļ notikušā.
Kas tad paliek?Īespēja šajā naktī priecāties par dzīvo dabu,par nenolauzto ozolu un nenoplūkto puķi.Un dziesma .Dziesma dabā,bet ne uz trotuāra lauka,kur zūd šo svētku senlaicīgā identitāte.Šo dienu latvietis svinējis un svin  pie dzīvās dabas un vistuvāko radu,paziņu pulkā.Priecīgui un lustīgu līgošanu novēlu Jums visiem!