Parasti atmiņā paliek skolotāji, kas bijuši stingri, bet tajā pat laikā zinoši un protoši pamatot konkrētu zināšanu nozīmīgumu dzīvē.
Bet par pieminekli...kā barontēvs teica ".. no tautas dainām tas jau celts..". Nu nevajag gan to akmens bluķi, labāk uzrakstiet atmiņu grāmatu.

Tu esi patiess, lai ko raksti un- kā. Brīžam- ne visai pūkaini.
/par k-kādu iekapsulētu o-d, kam nav ne domu, ne emociju, ne vārdu savu..,  pat runāt nav vērts/..

jā, skolotājai, manai skolotājai

Vai skolotājai?

es aiziešu pretī.

Forši Valdi,man patīk ,kā Tu jūti...

...ko tu kems te gudro telo...izguli dzerumu ..aksts..

a viņa mani pazina, kad es no tērbatas ielas un kirova griezos. pēc maizes bija aizgājuse. tāda man bija Auguste. Vispār jau pasniedza ķīmiju, vienu brīdi bija "mellās slotas" aizvietotāja. Puikas, ko jūs dariet, paskatieties kā krievi mācās - un tas monologs 15 gadīgiem puikām. Skuķu klasē nebija, viņa savāca mus vienus.  Es to sejas izteiksmi vēl tagad atceros. Tas 1978. gadā pirms ekšiem.

es varu nožēlot, ka neklausīju. jā. bet man tad vēl nebija 50, es teicu - ko tu vecene muldi. saprati, ne?! tur tas pekstiņš.

kādu, jopiķ, vēl prizmu?!!! es saku to, ko es domāju. nu jau varu atļauties.

man patīk Tavi patiesie teksti....patīk Tavs skatījums uz šo profesiju caur  pozitīvo prizmu...