Guļ vīrietis gultā, kurš mirst. Ap viņu visi radi, draugi. Pēkšņi mirstošais sāk runāt: ''Es mirstu, un tagad man jums par visu ir jāatzīstas. Mās, atceries, ka tu krāpi savu vīru un gāji pie mīļākā un pēkšņi viņš uzradās? Es viņam piezvanīju. Un tu, brāli, atceries, ka tevi atlaida no darba? Es uzrakstīju par tevi sūdzību. Jāni, mans draugs atceries, ka tevi pēc ballītes apsmēja? Es visiem izdalīju tavas bildes. Māsīc, atceries, ka pazuda tavi mīļākie auskari? Es viņus pārdevu lombardā un visu vainu novēlu uz bērniem. Neskatoties uz to, ka esmu maita, es ceru uz to, ka izpildīsiet manu pēdējo vēlēšanos. Kad nomiršu – pakariet mani aiz kājām pie lustras.'' Pēc laiciņa šis arī nomirst. Radi domā, kas tā par dīvainu pēdējo vēlēšanos, taču mirēja vēlēšanās jāpilda. Viņi piekar līķi pie lustras, bet te pie durvīm klauvē policija. Radi atver durvis, bet policists saka: ''Sveicināti, es te dzirdēju, ka jūs te līķi apgānāt!''