Ночью проснусь от кошмара,
Приснится, что 'нас' больше нет!
Закрою глаза и представлю лицо.
Видев лишь раз, я помню его.
Затем я вспомню ошибки
И медленно, но верно пойму,
Я просто напросто не сплю!
Как жаль, мы смыли краски чувств с политры,
Теперь она пуста.
Вот только забралась ведь в душу капля
И сердце обожгла.
Atslegas vārdi: dzeja18355
Leonora t. 21. feb 2013. 07:55Gabrovietis ieiet restorānā,piesauc viesmīli un iespiež tam rokā naudu.
Oficiants laipns kā izsmerēts piedāvā:
-Vai gribat pasūtīt galdiņu?
Gabrovietis atbild:=-Nē,bet pēc stundām trīm,kad nākšu šurp ar dāmu,jums jaapgalvo,ka brīvu vietu nav!
Jekaterina K. 20. feb 2013. 21:30paldies
Guna a. 20. feb 2013. 21:28Dzeju pēc iespējas jācenšas lasīt oriģinālvalodā ..., skaisti !
Jekaterina K. 20. feb 2013. 21:09Atvainojiet, visu dzejoli partulkot nemaku.
Vilnis S. 20. feb 2013. 20:44Ko Tu teici?