Esmu dēla mamma... Bet pārāk mīlu savu mammu, lai ļautu viņai dzemdībās mocīties līdz ar mani...Visu, ko vien varam, labāk jau viņām aiztaupīt. Tā jau katra viņu doma, rītos un vakaros, par mums, katra lūgšana.
Jā, māte ir tā, kura visu kopā ar mums cietīs un  pārcietīs, Dievu lūgs, lai tas bērna sāpi liek uz viņas pleciem. Ja māte blakus, mazāk sāp...
Es visu uzņemšos sava bērna dēļ, bet ko vien spēšu, aiztaupīšu savai mātei...

Ingrīd, es ar jūtu, ka spētu
Nu par to Moon pieminēto samāksloto mīlestību nezinu neko, manejā nav uzbāzīga un pietiekam atturīga, tikai ja vajadzētu līdzēt, tad bez vārda runas..

   Neesmu vēl aizmirsusi, ka pārlieku liela uzmanība ir tikai traucēklis, tāpēc saviem jaunajiem neuzbāžos, nezinās - pajautās, vajadzēs palīdzību - palūgs, mūsu starpā valda sapratne ..... un tas ir galvenais  

Ineta un Ārija.
Ja iegrozītos tā, ka vajag, ka tā labāk jeb- tas nepieciešams manam bērnam, spētu, SPĒTU!!! ne to vien; pašas, līdz nav tāds brīdis pienācis, kad jāspēj tas, ko mūžā neesi domājusi spējam, nezinām, cik daudz mūsos ir varēšanas.

Sandi.
Baigi interesanti būtu vienreiz uzzināt, aiz ko Tu man, ne pirmo reizi, to aizkraukli piesien?? Sviesta beka pie tam??? Jautri, lai neteiktu vairāk

Mjā, jautājums visai nopietns un pārdomu vērts. Reālu palīdzību laikam pat nespētu sniegt (lai gan - ja ļoti vajadzētu, gan jau...). Piedāvātu jau gan atbalstu, bet nezinu, cik tuvu meitēns mani būtu ar mieru paciest tādā brīdī...
Varbūt neveiksmīga vārda izvēle tas "paciest", lai gan, nu, laikam tiešām tieši paciest arī ir īstais vārds.
Laikam jau īsti tik tuvas tās attiecības tomēr nav, lai gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka ar saviem bērniem saprotos visai labi...
Nē, par šito man laikam būs jāpadomā (un drusku pašai sevi jāpagrauž, diemžēl).

Teorētiski - būtu gatava, bet ar praksi, ej, nu sazin kā sanāktu, neesmu bijusi tādā situācijā, lai gan zinu, ka ekstrēmās situācijās varu klusējot savākties.

Ingrīda, esi tak "sviesta beka" no aizkraukles  

Pieņēmu dzemdības kaķenei---- visu izdarīju perfekti---kā daba vēl----širmis gan vērās ciet---pati nesaprotu vēl līdz šim---kā varēju pat vienu nedzīvu atdzīvināt....   Tā kā veršaties --ja vajag...............!!!!!   

Bet vai būtu tāda vēlēšanas atrasties līdzās-līdz pēdējam???-vai būtu pašas uz to gatavu ??????????

Piedāvātu palīdzību, bet uzspiest nenāktu prātā. Pārsvarā ir tā kā Ingrīda raksta- meitas, zina, ka es viņām esmu, un audzinātas viņas jau no mazām dienām būt patstāvīgām. Man šķiet, ka galvenais ir, ka zini, - ja būs vajadzība, palīdzēs.

ak par dzemdībām, pamodināji mani kaut kur aizpedēju, jā ir pieredze varētu pastāstīt, tikai meitu diemžēl nav, bet tas nekas es ar zēniem arī nekautrējos dažādas tēmas apspriest, lai nebūtu kā no mākoņiem nokrituši:)

Moon.
Attiecības ar bērniem man ir uzticēšanās pilnas, tai skaitā- ar meitu arī, protams:)
Viens otra privātajā telpā- par katru cenu- nelienam; bet- tai pat laikā brīnišķīgi zinām- esam viens otram, ja vajadzēs.

Es nepratīšu uz Tavu jautājumu atbildēt...Zinu tikai, ka man nekad nav gribējies sāpināt savu mammu, rādot, ka man sāp..Bet- mūsu- manas un mammas- attiecības jau atkal ir nedaudz citas...Kaut kā liekas, ka, lai esmu tuvumā, vēlēsies gan, cik tuvu??- nezinu.

Kurš saka,ka esi stulbene a ?

dzemdiibaas par mammiti pati kljuusi . wecmaate tas pienjem haaa doma ka es kaukada stulbene . vecmaate ir profesija vinja ir specialiste

Dzintra .....par ko es rakstīju ???

vislabāk situāciju pārzin tikai paši tuvātie cilvēciņu, te nu padomi no malas lieki.

..,bet ne jau par bērna taisīšanu

par dzemdiibaam  

Izlasi par ko vispār ir rakstīts.................oki ?

pie berninja taisishanas ari biji klaat ? ko war maisiities