Tu neticēsi,viss tāpat kā senāk,
tu mana mūza,es tavs pielūdzējs,
kad miglas vālu naktīs miedziņš nenāk,
pa klusam vijies manā padusē.  

Es protu domas lasīt tev no lūpām,
tās kautrīgi pie mana kakla slēp,
tu nevairies no apskāviena šūpām,
ne reizi vēl nav dzirdēts vārdiņš - nē.  

Kad sveces liesmā atspulgu man rādi,
- jel paskaties,tev tīku es vai ne,
mums prātā prieciņi nāk visvisādi,
uz saldu aizmiršanos tie mūs ved.  

Uz sarmas rīta pusi slīdam klusi,
mums pirmo gaiļa dziesmu nedzirdēt,
tu man uz pleca čuči piekususi,
pie manis jaunai dienai spēku smel.  

Mēs neticam,ka mūsu mīla beigsies,
ka dienas steiga atdalīt mūs spēs,
mums kopā vienmēr viss it labi veiksies,
tu mana mūza,es tavs pielūdzējs.  
(wnk andrejs)